Aristokrāti un deģenerāti

Filma, kas notika Venēcijas festivāla aizkulisēs

Tas notika aizkulisēs šī vārda vistiešākajā nozīmē – smagi balti aizkari izslēdza iespēju šeit ielūkoties pat akreditētajiem festivāla viesiem. Nemaz nerunājot par to, ka nepiederošām personām iekļūt šajā telpā nebija iespējams – baltās durvis modri sargāja drošības dienesta puiši.

Te bija daži galdi, ko līdz pat zemei nosedza balti galdauti, un ērti krēsli, pārvilkti ar baltiem pārklājiem. Tieši krēslu pārklāju dēļ telpa līdzinājās daudzreiz redzētam kino kadram – neapdzīvota istaba bagātu cilvēku vasaras rezidencē vai kaut kas tamlīdzīgs, kur tāpēc, ka saimnieki ir prom, visas mēbeles klāj pārvalki. Vēl tur bija baltā žaketē tērpts oficiants, kura pienākumos ietilpa apkalpot režisorus, aktierus, producentus utt. tieši pirms viņu filmas izrādīšanas Venēcijas kinofestivāla oficiālajā skatē.

Telpa bija gandrīz tukša, lai gan seansam, kurā manu filmu rādīs kopā ar vēl četrām īsmetrāžas filmām (tātad uz šo telpu atnāks vēl četri režisori, varbūt filmu producenti un citi delegācijas pārstāvji), bija jāsākas drīz.

Nu jā, un es torīt biju uzvilkusi baltu blūzi. Un oficiants man vaicāja, ko es vēlētos dzert. Teicu, ka šampanieti – lai gan pašapziņas pilnu savaldību man izdevās notēlot diezgan labi, es tomēr vismaz nedaudz uztraucos.

– Laba izvēle – atskanēja novērtējums. Bez manis un oficianta telpā atradās arī baltā kreklā tērpies puisis, kas sēdēja balti pārklātajā krēslā. Rokā viņam, protams, bija šampanieša glāze.
Teicu – Ziniet, vienā krievu filmā skan tāds teiciens…
– Jūs esat no Krievijas?
– Nē, no Latvijas. Tātad, vienā krievu filmā skan tāds teiciens: ''Šampanieti no rītiem dzer aristokrāti vai…
– …vai deģenerāti''.

Apsēdos puisim blakus un pavaicāju, vai arī viņa filmu tūlīt rādīs. Un tikai tad pamanīju, ka viņa akreditācijas kartīte ir baltā krāsā. Tādas biju redzējusi tikai krāvējiem, kas reizēm kaut ko pārnēsāja pa festivāla teritoriju.
– Nē, es esmu strādnieks.

Puisis pastāstīja, ka gribētu skatīties filmas, taču ir daudz darba. To, ka oficiants būtu labprāt redzējis puisi izejam no šīs telpas, bet nevar atļauties izpaust savu vēlmi, jo puisis ir kļuvis par manu sarunu biedru, pamanīju vienlakus ar melnos uzvalkos tērptu vīru ierašanos. Tie bija mani kolēģi – filmu veidotāji no Somijas, Vācijas, Francijas un Holandes. Atnācēju bariņš sadalījās divos bariņos – viens bariņš sāka sarunāties ar mani, otrs – ar puisi baltajā kreklā.

Parunājām par (par ko var parunāt satraukti kinorežisori, kas izliekas, ka nemaz nav satraukti…) Ņūtonu, par to, ka Rīga ir skaista pilsēta, par Indiju un Pakistānu, par to, kur tieši atrodas Kaļiņingrada.

Ienāca programmas vadītājs, pārskaitīja mūs un teica, ka jāiet iekšā zālē, no kurienes jau sāka skanēt aplausi. Taču melnā tērptie vīri sāka protestēt: ''Nē, mēs neesam visi! Kur ir krievu režisors?''

Programmas vadītājs pat tā kā samulsa: ''Kāds krievu režisors? Mums nav krievu filmas…''

Melnā tērptie filmu veidotāji viņu mēģināja pārliecināt: ''Ir! Viņš nupat te bija! Viņš te sēdēja baltā kreklā! Viņš kaut kur izgāja!''

No zāles skanēja mūs gaidošie aplausi. Mēs vēl nedaudz aizkavējāmies, jo daļa no mums uzskatīja, ka iet zālē bez krievu režisora nav labi.

Pēc tam mūs (viņus) tomēr piespieda ieiet zālē. Mēs ienirām pustumsā un soļojām pretim katrs savas filmas starptautiskajai pirmizrādei Venēcijas filmu festivālā. Taču rūpes par pazudušo krievu režisoru dažus vēl nebija pametusi. Somu režisors čukstēja: ''Vai tev gadījumā nav programma?'' Teicu, ka nav, lai gan patiesībā bija – es vienkārši negribēju, lai viņš pārliecinās par to, ka programmā tik tiešām nav ne krievu filmas, ne krievu režisora. Jo savā ziņā šī sestā filma taču bija, protams, ne programmā, – tā nupat notika.