Turcijas izšķiršanās

Referendumā iedzīvotāji sper soli tuvāk dalībai ES

Svētdien Turcijā notika referendums par nopietniem grozījumiem konstitūcijā, kas nozīmē šīs valsts likumdošanas tuvināšanos Eiropas Savienības (ES) standartiem. Referendumā piedalījās 77% balsstiesīgo iedzīvotāju. Jā referendumam pateica 58% balsojušo. Sekojot Kurdistānas strādnieku partijas aicinājumam, referendumu ignorēja liela daļa kurdu.

Tagadējā konstitūcija tika pieņemta 1982.gadā, piedzīvojusi vairākus grozījumus, taču par tiem nekad nav tikuši rīkoti referendumi.

Turcija ir NATO dalībvalsts kopš 1952.gada, pirmoreiz par iestāšanos ES tā ieminējās jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču par kandidātvalsti kļuva tikai 1999.gadā. Reālas sarunas par iestāšanos sākās pirms pieciem gadiem, un tiek prognozēts, ka tās turpināsies vēl tikpat ilgi.

Referenduma iznākumu gaidīja ne tikai Turcijā, bet arī citviet pasaulē. ASV prezidents Baraks Obama piezvanīja Turcijas premjerministram Redžepam Erdoganam, lai viņu apsveiktu. Siltus vārdus par soli, kas “tuvina Turciju tās prioritāro uzdevumu atrisināšanai” teicis ES paplašināšanās komisārs Štefans Fīle.

Turcija ir liela valsts, pēc platības krietni apsteidz Franciju, Eiropas lielāko valsti. Tās reģioni attīstīti visai nevienmērīgi. Zīmīgi, ka referenduma pretinieki bijuši pārsvarā valsts attīstītākajā daļā – rietumos.

Turcijas sabiedrība ir pretrunu plosīta. Kopš 1923.gada Turcija saskaņā ar konstitūciju ir laicīga valsts. Taču prāva sabiedrības daļa vēlētos, lai tā būtu teokrātiska valsts. Demokrātisku normu nostiprināšanu konstitūcijā – un līdz ar pozitīvu referenduma iznākumu tā ir noticis – varētu izmantot islāmisti, un tieši par to bažas pauduši laicīgas valsts atbalstītāji. Pirmsreferenduma sabiedriskās domas aptaujas uzrādīja, ka referendumā piedāvātos konstitūcijas grozījumus atbalsta puse iedzīvotāju, bet pret ir 45%. Valdošā Taisnīguma un attīstības partija (TAP) pat apsūdzēta “slēptā islāmiskā apvērsumā”.

Kopš Turcijas republikas pirmsākumiem laicīgas valsts galvenie balsti bijuši armija, policija un tieslietu sistēma. Pēc grozījumiem pamatlikumā šīs institūcijas zaudēs daļu savas ietekmes.

Paredzamas nopietnas izmaiņas Kostitucionālās tiesas sastāvā, jo tiks mainīta tiesnešu iecelšanas kārtība. Tos vairs nevirzīs speciāla kolēģija, bet gan parlaments, kurā TAP ir vairākums, un prezidents, kas ir TAP biedrs. Te jāatceras, ka TAP izveidojās uz vairāku islāmistu grupu bāzes, no kurām lielākā bija gadsimta sākumā aizliegtā islāmiskā Tikumu partija. Vēl pirms 15 gadiem Erdogans bija tipisks islāmistu politiķis, kas publiski apgalvoja, ka būt musulmanim nozīmē nebūt laicīgam cilvēkam. Ka demokrātija var būt instruments, bet ne mērķis, un ka Turcijai nekas nav meklējams ES. Vēlāk gan viņa uzskati pamainījās, taču ne visi Turcijā tam noticējuši.

Pirms diviem gadiem Stambulas universitātes un Atklātas sabiedrības institūta plašs kopīgs pētījums uzrādīja, ka valdības (Erdogana valdība ir pie varas kopš 2002.gada) kadru politikas rezultāts ir pieaugoša intolerance ne tikai pret nereliģioziem cilvēkiem, bet arī pret tiem, kas nepieder sunnītu vairākumam.

Turcijas valdošajai bijušas nopietnas domstarpības ar valsts konstitucionālo tiesu. Tieši tiesa bloķēja TAP mēģinājumus atcelt aizliegumu augstākajās mācību iestādēs sievietē valkāt galvassegas. Pirms diviem konstitucionālā tiesa gandrīz (pietrūka vienas balss) aizliedza TAP darbību, uzskatot ka tās iekšpolitika apdraud Turcijas kā laicīgas valsts pamatus, ved to islāmistiskas valsts virzienā. Interesanti, ka konstitūcijas grozījumi paredz parlamenta deputāta pilnvaru saglabāšanos arī tad, ja partija, pie kuras pieder deputāts, tiek aizliegta vai atlaista. Tas laikam – katram gadījumam.

Likumdošanas līmenī Turcija ir demokratizējusies. Kā šī demokratizēšanās izpaudīsies Turcijas iedzīvotāju ikdienas dzīvē, nāks redzams itin drīz. Taču no iestāšanās ES Turcija nav atteikusies, tātad piedāvātos “spēles noteikumus” vajadzētu pieņemt.