Ierastā prostitūcija

Politiskā pārdošanās ir arī klusēšana un klapes uz acīm

Nesen medijos rakstīja, ka kāds izcils teātra režisors, komentējot citas populāras teātru režisores aktīvu rosīšanos, lietoja vārdus “politiskā prostitūcija”. Kā jau tas Latvijā pieņemts, izvērtās skandāls jeb šovs. Šovā piedalās trīs komandas: maziņā komanda – aktīvi aizstāv izcilā režisora viedokli; ''superduper'' maziņā komanda – sev nepieciešamajā virzienā sagrozījusi režisora teikto un nu sākusi attīstīt problēmu tā, lai nodrošinātu bezmaksas reklāmu trešās vislielākās komandas uzmanības pievēršanai. Trešajai komandai viss ir vienalga.

Šī šova laikā manu prātu nomāc divi citi jautājumi, uz kuriem es nespēju rast atbildi.

Jautājums Nr.1: Vai “politiskā prostitūcija” ir labi vai slikti? Lai neiejauktu seksu, labāk šo jēdzienu pārdēvēšu par “politisko pārdošanos”, proti, darījumu. Lai būtu vieglāk atrast pareizo atbildi, iedomāsimies vienkāršu piemēru.

Latvijā ir trīs profesionāli kori, kuru dziedātājiem tiek maksāta alga: valsts akadēmiskais koris “Latvija”, “Latvijas Radio koris” un “Ave sol”. Ir arī izcili amatierkori, kur cilvēki dzied bez atlīdzības pašu priekam. Dažu labāko amatierkoru līmenis ir gandrīz tikpat augsts kā profesionālajiem koriem. Ir arī publikas mīlestība un atpazīstamība. Bet laiki grūti. Dziedātājus noturēt grūti, jo tiem kaut kā jāpelna maizīte, un korim vairs neatliek laika…

Te nu kādu dienu pie amatierkora diriģenta atnāk kāds nopietns kungs un piedāvā darījumu: “Mēs Tavu kori padarīsim par ceturto profesionālo, maksāsim algas dziedātājiem, menedžeriem, ofisam, protams, arī Tev. Varēsi realizēt visus mākslinieciskos sapņus un ambīcijas! Iegūsi Tu un Tavi dziedātāji, Latvijas kultūra un sabiedrība kopumā. Mums tikai vajadzētu, lai Tu kādu laiku esi mūsu komandā. Nu, atgādini sabiedrībai, ka mēs Tavu jautājumu ''sakārtojām''.”

Kāda būtu Jūsu izvēle diriģenta vietā? Un, vai ir liela nozīme tam, kas piedāvā?

Tagad sarežģīsim piemēru.

Pieņemsim, ka nopietnajam kungam ir riebīgāks plāns. Ekonomiskās krīzes laikā viņš rada mākslīgus apstākļus, kuru dēļ tiek apdraudēta, piemēram, Latvijas Radio kora eksistence. Pieminētais nopietnais kungs aiziet pie mākslinieciskā vadītāja un saka: “Man ir ideja, kā palīdzēt radio korim. Bet arī man kaut ko vajaga pretī – esi mūsu komandā. Nu, atgādini sabiedrībai, ka mēs Tavu jautājumu ''sakārtojām''.”

Nez, vai Sigvards Kļava piekristu balotēties Saeimā, piemēram, no saraksta ''Par labu Latviju”, ja no tā būtu atkarīga Latvijas Radio kora eksistence? Un, vai atbilde mainītos, ja piedāvājumu izteiktu “Vienotība”? Un kuras atbildes gadījumā vairāk labuma iegūtu Latvijas kultūra un sabiedrība?

Mēdz teikt, ka mērķis attaisno līdzekļus. Bet kurš ir tas guru, kurš spēj pateikt, vai līdzekļi ir labi vai slikti?

Jautājums Nr.2: Kādēļ Alvis Hermanis ir gandrīz vienīgais, kas ir spējīgs skaļi pateikt to, ko daudzi domā? Laikam tādēļ, ka viņš var iztikt arī bez Latvijas. Bet varbūt tāpēc, ka viņam rūp Latvija?

Labi, liekam mierā Hermani un parunājam par to, kādēļ “radošās inteliģences” pārstāvju politiskā impotence ir attīstījusies tik tālu, ka mūsu izcilajiem prātiem vairs ne par ko nav sava publiskā viedokļa. Iespējams, vienīgā atbilde ir “bailes”.

Bailes pazaudēt darbu. Bailes, ka darbu pazaudēs no viņa atkarīgie cilvēki. Bailes, ka iesaistoties viņš sasmērēsies vai tiks sasmērēts. Bailes, ka viņa kolēģi domās un teiks – pasaules glābšanas aizsegā viņš tikai spodrina savu spalvu. Bailes, ka tā vietā, lai ieklausītos, ko viņš saka, sabiedrība meklēs iemeslus, kāpēc viņš to saka. Bailes, ka viņš tiks izmests no komforta zonas, kurā, neviena netraucēts, varētu vēl ilgi nodoties savam radošajam, citu apbrīnotajam un novērtētajam darbam. Eh, cik forši ir no augšas noskatīties uz pārējiem, kuri kašķējas te par savām pasaulīgajām problēmām!

Vieglāk dzīvot ar klapītēm uz acīm. Bet kurā brīdī tā pārdošanās ir sākusies? Tad, kad Tevi un Tavu radošo komandu kāds glābj un Tu par to izdari “paldies”. Vai arī tad, kad Tevi neaiztiek un Tu klusē par to, par ko ir jāklusē?

Reiz kāda cita portāla anonīms komentētājs Zvirbulēns rakstīja: “Varbūt pienācis laiks uzsākt diskusiju par tā saukto galma mākslinieku, dzejnieku, aktieru, utt. lomu un vietu šajā Dievu pamestajā nostūrī. Galma kultūras darbinieki ir tie, kas jau uzpampuši no gūtajiem labumiem, kalpojot varas nesējiem.”

Es nezinu, vai kāds ir īpaši uzpampis. Šaubos. Bet ir skaidrs, ka apzīmējums “galma kultūras darbinieks” ir ļoti precīzs. Un tāpat ir skaidrs, ka Latvijā jau gadu gadiem tiek piekopts latentās “politiskās pārdošanās” dzīves stils, kurā viena puse klusē un nepamana, bet otra puse neaiztiek un atbalsta.

Un nevajaga šo pārdošanos piesiet tikai “galma māksliniekiem”. Šī pārdošanās ir visapkārt, īpaši spilgti to varēja novērot pagājušajā gadā pašvaldību vēlēšanu laikā, kad mazpilsētu vēlēšanu sarakstos kā kandidāti bija sarakstīti visi vietējie līderi, skolu direktori, slimnīcu un uzņēmumu vadītāji, populārākie kultūras un sporta darbinieki, utt.

Populārā teātru režisore mums ir nodemonstrējusi klasisku “politiskās pārdošanās” piemēru. Mums, klusētājiem un acu klapju nēsātājiem, nav tiesību viņu par to nopelt, jo daudz mazākā mērogā ar savu klusēšanu darām to pašu.

Bet izcilais režisori parupji, bet lietas nosauca īstajos vārdos: “''Politiskā maucība" mūsu valstī tiek pat ļoti apsveikta.”

Artūrs Ancāns ir ''Swedbank'' kora diriģents.