Lats un lats

Apvienojoties Likteņdārzam, vieglāk saprast, kāpēc mums te palikt

Latam ir tik dažādas vērtības. Sestdien Latvijas televīzijas rīkotās akcijas „Top Latvijas Likteņdārzs” laikā savākta liela summa – 35 164 lati. No tiem 32 099 lati saziedoti 32 099 reizes zvanot uz ziedojuma tālruņa numuru (viens zvans – lats).

Savukārt, partiju apvienībai „Par labu Latviju” (PLL) augustā saziedoti 145 971 lats. KNAB mājas lapā redzams, ka šī summa nav savākta pa latam. Nejaušs izskatās viens vismazākais ziedojums – 20 lati, citu par 100 latiem mazāku ziedojumu nav. Daudzi tāpat kā Gaļina Poļičķuka ziedojuši 500 latus, vai kā Baiba Rozentāle – 1000. Un vairāk. Piemēram, Andrejs Loze ziedojis 10 000. Bet trīs cilvēki (Kirovs Lipmans, Leonids Esterkins, Marģers Bitmetis) dāvājuši PLL katrs uzreiz pa 18 000 latu, kas ir maksimālā atļautā summa, ko viena persona gada laikā drīkst ziedot.

Matemātiski Lipmans un Esterkins divatā uzreiz pārspēj cilvēku tūkstošus, kas asarām acīs spiež telefona pogas, skanot dziesmai par „mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods” vai par to bērniņu krustcelēs, kas mūsu dzīvība un mūsu brīvība. Ja vien tiem latiem un šiem latiem nav dažādas vērtības. Piemēram, attiecībā pret Latvijas valsts un tautas pastāvēšanas jēgu un izredzēm.

Pat pieņemot, ka Lipmans un Esterkins ir Latvijas patrioti un tieši tāpēc ziedo PLL, valsts būs stipra tad, ja tās vēsture un nākotne rūpēs pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav miljonāri. Ja tas šķiet pārāk abstrakti, tad to, ka viena saziedotā summa tikai izskatās četras reizes mazāka par otru jeb to, ka mazāk ir vairāk, var arī izskaidrot, piemēram, atceroties, ka Jeļena Prokopčuka uzvarēja Ņujorkas maratonā, noskrienot 42,195 kilometrus divās stundās un divdesmit piecās minūtēs. Un neviens taču nešaubās, ka Kirovs Lipmans var iesēsties labā automašīnā un divās stundās aizbraukt daudz tālāk par 42,195 kilometriem, bet tāpēc Latvijas karogs neparādīsies pasaules ziņu izlaidumos.

Taču par LTV akciju Likteņdārza atbalstam. Tādi pasākumi ir vitāli nepieciešami ne vien tāpēc, lai savāktu līdzekļus tautas atmiņas objektam (atmiņas un nevis „ķeksīša”, par kādu es atļaujos uzskatīt, piemēram, uz Sibīriju aizvestajiem bērniem veltīto „Bārenīti”, kas ir ne vien teju patiltē nogrūsta, bet vispār atrodas ārpus telpas, laika, emocijas un jēgas). Varbūt cilvēku apvienošanās, liekot kopā naudu, darbu un domas, vēl vairāk ir nepieciešama tāpēc, lai būtu vieglāk saprast, kāpēc mums te palikt, bet neaizvākties turp, kur vairāk maksā vai vismaz ir siltāks. Un tāpēc tomēr nevajadzētu kautrēties pamanīt to, ka pirms gada, pirmās akcijas „Top Latvijas Likteņdārzs” laikā tika savākti apmēram 52 tūkstoši latu, bet šogad … nē, nav vairāk – apmēram 35 tūkstoši. Protams, joprojām daudz. Un pagājušā gada entuziasmu viegli var izskaidrot arī ar to, ka akcija notika tieši 23. augustā – Latvijas pārdošanas jeb Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas 60.gadadienā.

Tomēr ir tā kā nedaudz žēl un ne jau tāpēc, ka naudas varēja būt vairāk, bet tāpēc, ka šis ļoti būtiskais, ļoti sirsnīgais un gaišais pasākums neapvienoja tik daudz cilvēku, cik, es ticu, Latvijā šodien izjūt nepieciešamību apvienoties kopējam labam darbam. Manuprāt, bija acīmredzams, ka, lai aptvertu visus šos cilvēkus, tieši informatīvi LTV ar dažiem atbalstītājiem nepietika. Akcijas laikā, t.i., sestdien trūka informācijas, ka šāds pasākums (visas dienas garumā) notiek, nemaz nerunājot par iespēju dienas gaitā uzzināt, cik līdzekļu jau ir savākts (pat LTV mājas lapā pie šādas informācijas varēja tikt tikai tiešraižu laikā). Koristi, solisti, diriģenti, mūziķi un citi koncerta dalībnieki akcijā piedalījās ar pārliecību un bez atlīdzības. Bet atliek vien iedomāties to rezultātu, kāds būtu sasniegts, ja viņiem uz tādiem pašiem nosacījumiem būtu pievienojušies arī daudzi plašsaziņas līdzekļi. Ja Likteņdārza tapšanas atbalstīšana būtu kļuvusi par Latvijas apvienošanas pasākumu.

Taču Likteņdārzs vēl tikai top. Sadoties rokās vēl var paspēt. Un kāpēc gan lai to neizdarītu, piemēram, LTV, LNT un TV3 vienotā ēterā kaut tikai vienu reizi gadā? Arī raidstacijas, ziņu portāli utt. Tas nav ne murgs, ne sapnis, tagad tā jau ir nepieciešamība.