Ulmanis pret ašistiem

Šlesers Operā ar blīkšķi atdūrās pret valsts interesēm

Aināra Šlesera pasludināšana par apvienības Par labu Latviju! premjerministra amata kandidātu ceturtdien Nacionālās operas Mazajā zālē solījās būt garlaicīgs priekšvēlēšanu kampaņas pasākums, taču tā pompozo rutīnu izjauca apvienības priekšsēdētājs Guntis Ulmanis. Viņa teiktais sadūrās ar abu Š galveno vēsti — drang nach Osten*, pareizāk, V Moskvu! V Moskvu!*

Ulmanis atgādināja, kā 1995.gadā, “kad sabiedrība bija ļoti konfrontējoša par turpmāko ceļu uz Eiropas Savienību”, Pilī sanāca kopā “visas partijas”, un pēc ilgām diskusijām “visi uzlika savu parakstu par Latvijas nākotnes attīstības ceļu — par Eiropas Savienību un par Rietumu sabiedrību”.

Šī pasāža Ulmaņa runā, kura ievadīja pasākumu, nonāca konfliktā ar visu sekojošo runu programmatisko uzstādījumu. Turklāt atgādinājumu par Latvijas lielo ģeopolitisko izšķiršanos Ulmanis ierāmēja ar “nacionālajām interesēm” — minēja kā “piemēru” tam, ka “diemžēl par maz esam respektējuši savas nacionālās intereses”, bet pēc tam secināja, ka “mēs esam šos gadus strādājuši šai [Rietumu – A.O.] virzienā, bet ir jāstrādā labāk un nacionālās intereses tomēr jāizvirza priekšplānā”.

Ulmanis faktiski pateica, ka Latvijas nacionālās intereses definē lielā izšķiršanās, kuru viņš pats aktīvi virzīja un veicināja pirms piecpadsmit gadiem. Tas ir pilnīgi pretēji tam, ko “nacionālās intereses” nozīmē “labo ašistu” valodā — atteikšanos no valsts līdzšinējās ģeopolitiskās orientācijas. Ar “nacionālajām interesēm” viņi mēģina pamatot jūnijā Šlesera pasludināto “visaugstāko stratēģiju” — “sadarbību ar Austrumiem”.

Vienādodams “nacionālās intereses” ar Latvijas izdarīto izvēli pēc neatkarības atgūšanas, “cilvēks, kurš savieno laikmetus”, kā viņu raksturojis “tautas kustības” vadonis Andrejs Ēķis, uzlika lielu jo lielu jautājuma zīmi visam Operā runātajam. Iestudētā izrāde raiti grabēja uz priekšu, taču Ulmaņa pateiktais vienmēr palika gaisā un acīmredzot arī aktieru prātos.

Runāšanas buldozeram Šleseram piepeši nobremzējās valoda, kad viņš pasākuma noslēgumā atbilstoši savai “visaugstākajai stratēģijai” sāka pasludināt galveno: “No šodienas sākas Latvijas virzības maiņa.” 
Šlesers to pateica ar sev ļoti neraksturīgām pauzēm. Droši vien šis vēstījums viņa galvā saskrējās ar Ulmaņa teikto, un rūdītais demagogs nevarēja nedzirdēt sadursmes blīkšķi.

Var tikai minēt, cik apzināti Ulmanim gadījās saindēt valsts interešu pārdefinēšanas un Latvijas ārpolitiskās orientācijas mainīšanas konfekti, ko PLL mēģina iebarot vēlētājiem kā “stingru stāju”, “neklanīšanos” un “ar cieņu iešanu cauri sienām”. Pats iepriekš bija deklamējis gana daudz tekstu par “parādu un pazemojumu ceļu” un “saimniekiem savā zemē”, un arī ceturtdien tos atražoja. Tāpēc var būt, ka tas bija tikai misēklis, kādi šajā pasākumā gadījās arī citiem. (Piemēram, Šlesers par sevi trešajā personā atzinās, ka, izrādās, “viens pats viņš nav cīnītājs”.)

Tik un tā Ulmaņa pateiktais bija nežēlīgi spilgts fons, uz kura bļaustīšanās par “mugurkauliem” un “stājām” kļuva celofāniski caurspīdīga un tapa skaidri redzams vissvarīgākais: šajās vēlēšanās Latvijai ir tikpat fundamentāla turpmākā ceļa izvēle kā pirms piecpadsmit gadiem — vai nu būt daļai no Rietumu civilizācijas un demokrātiskās kultūras, vai nu doties atpakaļ bizantiskā autoritārisma apkampienos.

Atšķirībā no 1995.gada, kad puse jaunievēlēta parlamenta aicināja veidot valsts nākotni, balstoties uz “tradicionāli” un “vēsturiski” ciešajām attiecībām ar Krieviju, pašlaik Latvijas pavēršana uz Austrumiem tiek solīta lielākoties pēc noklusēšanas principa — kā lamāšanās par ļaunajiem zviedriem un starptautiskajiem aizdevējiem vai Šlesera jūsmošana par “Dieva doto svētību — krievu mentalitāti” un padomju okupācijas pieredzi. (“Mums ir unikāla iespēja, ka mēs esam dzīvojuši apmēram piecdesmit gadus Padomju Savienībā un pārstāvam šīs bijušās Padomju Savienības republiku.”)

Arī sabiedrībā nav konfrontācijas par Latvijas ieto ceļu, un neviens politisks spēks neuzdrošinās atklāti piedāvāt mums to krasi mainīt. Pat Saskaņas centrs, ar kuru sadarboties Šlesers ceturtdien apsolīja, savā 4000 zīmju programmā neko tādu atklāti nesaka. (Mērķi izstāties no NATO un ES atklāti deklarē SC ietilpstošā Latvijas sociālistiskā partija, kas ir vienīgā no apvienības partijām, kuras garā programma pieejama vēlētājiem.) Bet ašistu centieni ar nemitīgi atkārtotām retoriskām klišejām radīt ilūziju par “tautas kustību” pret “sliktajiem laikiem” un to vaininiekiem neizbēgami kļūst par pašparodiju.

Šlesers Operā pat nekautrējās lietot vārdu “okupācija”, tiesa, pagaidām viņam tā ir vēl tikai “finanšu okupācija”, kā viņš raksturoja starptautiskā aizdevuma programmu. Droši vien par šādu “okupāciju” viņam nebūtu domstarpību ar Kremli. Taču Latvijā tas skan kā atzīšanās kolaboracionismā. Ja vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem ir “okupācija”, tad jau Godmanis, Slakteris un Šlesers iznāk esam tādi kā Kirhenšteins, Lācis un Kalnbērziņš. Jo tā taču bija Godmaņa valdība, kas uzaicināja Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda “okupantus”.

Ašistu propagandas uzburtā ienaidnieka tēla pastāvīga atduršanās pret viņiem pašiem ir komiska, taču viņu nodomi ir drūmi nopietni. Ulmaņa atgādinājums, kādu ceļu valsts izvēlējās pēc padomju okupācijas gadiem, ļauj īpaši labi redzēt, kādu piedāvā Šlesers, dēvēdams par “okupāciju” demokrātiskās Latvijas sadarbību ar Rietumu sabiedrotajiem.

*dziņa uz austrumiem (vāc.val.)
*Uz Maskavu! Uz Maskavu! (krievu val.)