Zelts bez goda apļa

Cik ilgi vēl Latvija citvalstu vieglatlētu saimē startēs cienīgi

Jubilejas, 20.Eiropas čempionāts vieglatlētikā Latvijas sporta vēsturē ieies kā ''parasts''. Tāpat kā iepriekšējos, kas bijuši otrās neatkarības laikos, mājās tiek atvesta medaļa. Tukšā arī šoreiz neesam palikuši. Turklāt šoreiz tā ir zelta, ko tāllēkšanā ar jaunu Latvijas rekordu – 6,92 metri – ieguva Krāslavā dzimusī Ineta Radēviča.

Tas pat interesanti, ka mums šīs medaļas gandrīz katrā čempionātā guvuši citi atlēti – Māris Bružiks, Aigars Fadejevs, Staņislavs Olijars, Tagad Radēviča. Ne tā kā lietuviešiem vai igauņiem, kas vairāk braukuši uz vienas vai otras zvaigznes – Virgīlija Aleknas, Erki Nola, Gerda Kantera – kamiešiem. Bet ko nu par kaimiņiem – mums savu problēmu gana. Un daļu no tām atsedza arī šis čempionāts. Gan vecu, gan jaunu.

Jāsakārto ne tikai muskuļi
Šoreiz Latvijas delegācijā nebija izteikta līdera, kuram medaļa mājās būtu jāatved obligāti. Citādi – galva nost! Jā, bija divi olimpiskie vicečempioni šķēpa mešanā, taču šajā sezonā abi turējās paēnā. Jā, Māris Urtāns Eiropas rangā bija otrais, taču Eiropā lodes grūšanā ir ļoti spēcīga konkurence. Jā, Staņislavs Olijars startēja kā esošais Eiropas čempions, taču pēdējos gados nebija spīdējis.

Un tā arī bija. Olijars dabūja diskvalifikāciju jau pirmā starta pirmajā sekundē. Sāpīgi, ka dažādu likstu viņa sportiskajā karjerā kļūst arvien vairāk. Vai tāpēc naglenes būtu jākar vadzī? Skaidrs tas, ka jāsakārto ne tikai muskuļi, bet arī nervi un smadzenes. Tāpat kā šķēpa metējam Vadimam Vasiļevskim. Arī viņš jau sāk iet Olijara pēdās.

Ainārs Kovals ieguva sesto vietu, par ko gandarījuma noteikti nav ne viņam, ne viņa talanta cienītājiem, ne trenerei Valentīnai Eidukai. Pārāk daudz līdzību ar citiem startiem. Būtu ''izšāvis'' kā Pekinā, arī šoreiz būtu medaļa. Tāpēc no šķēpa metējiem drīzāk iepriecināja Madara Palameika. Arī šoreiz tika pāri 60 m, kaut līdz pašas rekordam gan pietrūka padaudz. Astotā vieta debijas reizei ir gana laba.

Prieks bez karoga
Tieši tāpēc jo lielāks prieks par Inetas Radēvičas zeltu un Latvijas rekordu tāllēkšanā. Savulaik viņa bija tuvu Eiropas un pasaules elitei – 5.vieta Eiropas un pasaules čempionātos telpās to apliecina. Pēc pauzes, kas bija saistīta ar dēliņa piedzimšanu, atgriezusies jaunā kvalitātē, ko apliecināja arī lieliskā sērija Barselonā – 6,73, 6,87, 6,79, 6,92!

Tik laimīgu cilvēku kā Ineta uz pjedestāla, skanot Latvijas himnai, reti nācies redzēt. Un pavisam žēl, ka Latvijas delegācijā nebija neviena, kas būtu prognozējis šo uzvaru, lai Ineta ar karogu pa stadionu varētu veikt goda apli. Apli, par kuru sapņo ikviens sportists. Arī tad, ja panākumā valsts ieguldījums tuvu nullei. Tāpēc jau viņas pašas un visu mūsu laime nav mazāka!

Viena nav sliktākā
Tā jau ir trafereta sentence – sliktākās ir otrā un ceturtā vieta. Šoreiz ceturtā gadījās Mārim Urtānam, kaut viņš līdz pēdējam grūdienam cīnījās par… zeltu. Līdz tam pietrūka 30 centimetri. Līdz bronzai – 22 cm. Toties četri mēģinājumi bija pāri 20 m, trīs pāri 20,50 m. Tas jau rāda spēku un stabilitāti. Un priekšā tikai pasaules čempions Andrejs Mihņevičs, olimpiskais čempions Tomašs Majevskis un Eiropas čempions Ralfs Bartels. Mārim šis bija tikai pirmais fināls šāda līmeņa mačos. Un sasniegts ar fanātismu un paša, ne Latvijas Vieglatlētikas savienības vai valsts sarūpētiem līdzekļiem, par ko lepnums arī līdzjutējiem.

Tāpēc Urtāna ceturto vietu par neveiksmi nu nekādi negribētos saukt, kaut viņam pašam pēc pēdējā grūdiena Barselonā mutē bija arī mieļu garša. Toties pie tādām droši vien savu sniegumu pieskaitīs šķēpa metēja Sinta Ozoliņa-Kovala, tāllēcēja Lauma Grīva, kas palika tūdaļ aiz divpadsmitnieka, tātad ārpus cīņas par medaļām. Kaut Laumai bija personiskais rekords. Noteikti arī vesera metējs Igors Sokolovs, kura sezonas ceturtajam labākajam rezultātam izrādījās nulles vērtība.

Citi nostartēja savu spēju robežās vai tuvu tām, pa ceļam labojot arī personiskos – Arnis Rumbenieks 20 km soļošanā, vai sezonas rekordus – Jānis Leitis tāllēkšanā. Vai vismaz debitējot – Ainars Vaičulens vesera mešanā, Atis Vasjuns supervīru disciplīnā desmitcīņā. Skriet, mest, lēkt olimpiskajā stadionā nav tas pats, kas Murjāņos vai Jēkabpilī. Reizēm pirmais kodiens pieredzes pīrāgā mēdz būt arī rūgts. Dažs, visticamāk, sacīja ardievas lielajai vieglatlētikai, kā Ēriks Rags, arī ceturtajā startā iekļūstot starp 12 labākajiem. Pakausī jau elpo jaunā paaudze.

Cienīgi ar ''invalīdiem''
Valstu vērtējumā Latvija izskatās cienīgi – dalīta 12.-16.vieta. Bilance – viena zelta medaļa, viena ceturtā, viena sestā, viena astotā vieta. Cits jautājums – cik ilgi šādā tempā spēsim vilkt smago vieglatlētikas vezumu, no kura barojas arī daudzi citi sporta veidi?

Visu jau gribētos novelt uz tik aktuālo naudas trūkumu. Taču ne jau tāpēc arvien akūtāks ir labu treneru trūkums. Ne jau tikai tāpēc Latvijas galvaspilsētā, kur mīt trešdaļa valsts iedzīvotāju, nav ne īsti piemērota stadiona (''Daugava'' izskatās pēc, kā agrāk teiktu, ''Tēvijas kara invalīda'' – medaļas uz krūtīm ir, bet dzīvotājs vairs nav), ne ziemas manēžas (Maskavas ielā esošajai var veltīt tieši tādu pašu salīdzinājumu). Futbolisti savulaik arī ''Daugavā'' vieglatlētus gribēja iedzīt pažobelē, bet Olimpiskajā sporta centrā tie ir gandrīz iznīdēti, jo palikusi vieta tikai šķēpa metēju treniņiem.

Cik daudzi zina, kādos apstākļos (lasi – ''Daugavas'' stadiona manēžā) trenējas vieglatlēti, 2006.gada Eiropas čempionu ieskaitot, par kādu naudu brauc uz treniņnometnēm un sacensībām? Tāpēc jo lielāks prieks par kuplo delegāciju, visnotaļ cienīgajām vietām un, protams, Radēvičas zeltu.

Latvijas vieglatlētu labākie sasniegumi Barselonā:
1.vieta – Ineta Radēviča, tāllēkšana – 8,92 m (LR);
4.vieta – Māris Urtāns, lodes grūšana – 20,72 m;
6.vieta – Ainārs Kovals, šķēpa mešana – 81,19 m;
8.vieta – Madara Palameika, šķēpa mešana – 60,78 m;
11.vieta – Ēriks Rags, šķēpa mešana – 76,93 m;
12.vieta – Ieva Zunda, 400 m/b – 56,37 s.

Arturs Vaiders ir ParSportu.lv žurnālists