Svētku ēnas puses

Zaglīgo un krāpniecisko ēdinātāju nosaukumi jāpublisko

Skolēnu Dziesmu un deju svētki vienmēr bijuši liels notikums, un vispirms jau pašiem dalībniekiem, viņu tuviniekiem un mājās palikušajiem draugiem. Taču svētkiem bija arī savas ēnas puses. Par dažām zināja visi, kas skatījās televīziju, un pat tie, kas neskatījās, bet vienkārši zināja, ka svētki notiek. Dejotāji uz “pannas” Daugavas stadionā – ne nu gluži kā ļaunā karaliene Andersena pasakā, taču uz to pusi bija.

Svētku rīkotājiem var pārmest elastības trūkumu. Protams, viss bija jau laikus saplānots, protams, ir masu pasākumi, kurus vienkārši tehniski nav iespējams “pārspēlēt”. Taču vai pāri par 30 tūkstošiem svētkos iesaistīto cilvēku ir tas skaits, kas nepieļauj nekādu manevru? Tas būtu jāizvērtē.

Karstuma vilnis nav atkarīgs no cilvēku gribas, taču par tā tuvošanos bija zināms jau iepriekš, laika prognozētāji pēdējos gados strādā visai precīzi. Kā teica, tā arī bija. Diemžēl.

Pastāv normatīvie akti, kas regulē bērnu (likuma izpratnē bērni ir visi cilvēki, kas nav pilngadīgi) atrašanos ārpus telpām, ja iestājies bargs sals. Ja tas sasniedz mīnus 25 grādus, uz skolu nav jāiet. Taču nav regulēta bērnu uzturēšanās brīvā dabā, ja ir karsts. Te nu būtu noderējusi svētku rīkotāju iniciatīva, un par to viņiem teiktu paldies, pat ja viss nenoritētu tik gludi, kā tas bija, darot visu atbilstīgi plānotajam. Var jau paust gandarījumu, ka Latvijas bērni nav nekādi nīkuļi – izturēja – tikai vai tas bija vajadzīgs?

Publikajā telpā jau pavīdējis, ka ne viss bija kārtībā ar iespējām palīst zem dušas, un, atvainojiet, apmeklēt tualeti. Bija taču kāds, kas sagatavošanas laikā tika nozīmēts atbildēt par šo sadzīves pusi.

Ir vēl kāda svētku ēnas puse, kuru uz savas ādas, ja precīzāk, savā puncī sajuta dziedātāji un dejotāji. Tāpat kā parāds, arī bads nav brālis. Nebija jau tā, ka vispār nedotu ēst, taču dzirdētas atsauksmes, kas nav ēdinātājiem labvēlīgas. Protams, nekāda plašāka aptauja nav veikta, tāpēc nevispārināsim, taču pat tad, ja varam runāt par “atsevišķiem gadījumiem”, to nevajadzētu atstāt bez ievērības. Ja bērni zvana vecākiem un lūdz atvest kaut ko ēdamu – tas ir signāls. Ja desmit gadus veca dejotāja saka, ka viņai un arī citiem bērniem ļoti gribējies ēst, nav pamata domāt, ka viņa nerunā patiesību.

Šajos svētkos visiem dalībniekiem bija unificēta ēdienkarte, un tas ir racionāls risinājums – raugoties no samaksas viedokļa, jo par ēdienu tika noskaitīta nodokļu maksātāju nauda. Medaļas otrā puse: kartē var būt ēdieni, kurus daļa bērnu (kaut vai neliela) neēd, bet citi notiesā ar gardu muti. Ēšanas lietās pilnīga harmonija diezin vai panākama.

Skolēnu svētku gastronomisko pusi kontrolēja Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), kas diezgan bieži atklāja visdažādākos ēdinātāju “nedarbus” un pat vēl ļaunākas lietas.

Kopumā PVD konstatējis 229 pārkāpumus: sākot ar pārtikas produktu glabāšanu nepiemērotā temperatūrā un beidzot ar netīrīgām virējām. 14 gadījumos konstatēti pārkāpumi, kas “pie noteiktas apstākļu sakritības varēja apdraudēt patērētāju veselību”. Sastādīti administratīvā pārkāpuma protokoli, uzlikti naudas sodi.

Atsevišķi būtu pieminami tie astoņi gadījumi, kad PVD inspektori uzgāja produktus, kuriem beidzies derīguma termiņš.

Taču PVD nācies saskarties arī ar to, ka “atsevišķi X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku ēdinātāji, gatavojot ēdienus, patvaļīgi samazinājuši ēdienā paredzēto gaļas daudzumu, kā arī samazinājuši porcijas”. Citiem vārdiem sakot, zaguši. Apzaguši svētku dalībniekus, apzaguši pašvaldības, kas maksāja par ēdienu.

Savs vārds būtu jāsaka juristiem – vai šiem taupītājiem var tikt klāt? Var jau būt, ka nevar. Taču ir viena lieta, kuru var un noteikti vajadzētu izdarīt – publicēt zaglīgo uzņēmumu nosaukumus un ēdinātavu adreses. Un apsvērt, vai līdzīgi nevajadzētu rīkoties ar pārtikas derīguma termiņa ignorētājiem.