Vēstules kādai sievietei

Valsts atbalsts apsīcis, privātais pasākums panīcis, un tāpēc “gribas kaut ko savā valstī mainīt”

“Pagaidām mani neviens politikā nav aicinājis, bet nezinu, kas notiks rīt. Cilvēks neko neizlemj, viss tāpat tiek izlemts tur, augšā. Bet ir viena lieta, ko es zinu droši, – nedrīkst cilvēkus rīdīt savā starpā.” “Kad dzīvoju šeit uz vietas, man viss liekas normāli, bet, kad aizbraucu prom un redzu, kādas ir attiecības starp cilvēkiem citur, gribas kaut ko savā valstī mainīt.” Tie ir fragmenti no režisores Gaļinas Poliščukas intervijas Ivaram Āboliņam žurnālā “SestDiena”, 2010. gada 26. jūnijā.

Žurnāla “SestDiena” jaunākajā numurā publicēta aizraujoša intervija ar “elitārās Teātra observatorijas” režisori Gaļinu Poliščuku. Un aizraujoša tā nav tikai tāpēc, ka intervijā apgalvots viens, proti – režisori neviens neaicina politikā, viņas teātrim nav piešķirts valsts finansējums, un tāpēc viņa “Latvijā nestrādās vairs nekad”, bet jau pēc mirkļa atklātībā nāk kas pilnīgi cits –  Poliščuka jau 17.maijā, tātad piecas dienas pirms Tautas partijas (TP) kongresa,  TP valdes sēdē uzņemta partijā. 

Teātrī tā mēdz gadīties, taču vēlams gan, lai pat visnegaidītāko dramaturģisko pavērsienu vai tikai pēcāk gaismā nākušu noklusējumu pamatā būtu skaidra motivācija. Atsaukšanās uz to, ka “cilvēks neko neizlemj, viss tāpat tiek izlemts tur, augšā,” citādi atgādina Garlība Merķeļa “Vēstulēs kādai sievietei”1 aprakstītos Ludviga Tīka mēģinājumus pārspēt Šekspīru lugā “Svētās Genovevas dzīve un nāve”: “Pēc apmātā vīra pavēles viņai [t.i. Genovevai] jāizpilda nāvessods, tomēr slepkavas, kas viņu tādēļ ved uz mežu, apžēlojas un atstāj viņu dzīvu. Tur viņa pavada septiņus gadus. Kāda briežu māte zīda viņas dēlu. Ierodas Nāve, lai viņu nogalinātu; divi eņģeļi tai to aizliedz. utt.” Vārdu sakot, briežu māte un eņģeļi ir labi, tikai luga sanāk štruntīga. 

Intervijas ievadā, raksturojot Poliščkas teātri, lietots apzīmējums “elitārs”. Žurnālists atsaucas uz pašas Poliščukas sacīto: “Jau sākotnēji bijām populāri teātra elites vidū, mūsu izrādes ir skatījies Valsts prezidents, uz tām nāca daudzi politiķi.”  Ja šāds “elitārisms” būtu kritērijs valsts finansējuma sadalei, Kultūras ministrijas budžets vienlīdzīgi būtu jāsadala bezmaz starp visiem teātriem, par “teātra eliti” uzskatot tos, – galvenokārt rīdziniekus, – kas vispār apmeklē teātri, turklāt arī jāpiešķir tādiem pasākumiem kā “Jaunais vilnis”.

Diemžēl nedz intervijas autoram, nedz režisorei sarunas laikā tā arī neienāk prātā pievērsties nošķīrumam starp valsts un privātiem teātriem, tā vietā tiek runāts par to, ka Kultūras ministrs Ints Dālderis (JL) “sarīda vienu teātri pret otru”. Pērn teātrim no valsts budžeta piešķirtie 103 000 latu Latvijas apstākļos varbūt arī ir ievērojama summa, tāpat, var jau būt, ka režisorei ir taisnība – “nekur pasaulē teātris nevar izdzīvot bez papildus finansējuma”, taču būtiski ir paturēt prātā, ka “Teātra observatorija” nav vienīgais privātais teātris (lai pieminam Annas Eižvertiņas “Skatuvi”, jā, arī Viestura Kairiša reiz iesākto “United Intimacy” u.c.) un valstij nevienu no privātajiem teātriem uzturēt nevar būt pienākums. (Starp citu, salīdzinājumam – Kultūras ministrijas piešķirtais finansējums Daugavpils teātrim, kas ir vienīgais profesionālais teātris reģionā un kura skatītāji diezin vai regulāri spēj piepulcēties Rīgas teātra elitei, 2010. gadā ir 182 507 lati).

Naudas dalīšana vienmēr iet pie sirds tiem, kas saņem, bet var būt netīkama tiem, kas paliek bešā, un tieši šī iemesla dēļ ir izgudroti dažādi konkursi un ekspertu komisijas. Protams, arī šāds iekārtojums nav ideāls, taču var tikai iztēloties, kas notiktu, ja finansējuma sadalījums patiešām būtu vienīgi tās vai citas nozares viena eksperta pārziņā – baidos, ka tad pārmetumi par to, ka, lūk, “Helēna Demakova piešķīrusi tik” vai sūkstīšanās, ka “Ints Dālderis atņēmis šitik”, pat ar Staļina piesaukšanu vai tādu apzīmējumu kā “nelietis” lietošanu izklausītos pēc nevainīgiem šļupstiem. 

Līdz ar to saprotamāka kļūst arī visas šīs drāmas, noklusējumu un pavērsienu motivācija. Ir privāts pasākums. Ir “šī valsts”. Vairākus gadus no vietas “šī valsts” privāto pasākumu ir atbalstījusi. Iespējams, tāpēc, ka “ministre bija Helēna Demakova, viņa stāvēja aiz manas muguras, un neviens mani neaiztika, savukārt tagad jūtos vāja un ir ļoti grūti.” Vārdu sakot, valsts atbalsts apsīcis, privātais pasākums panīcis, un tāpēc “gribas kaut ko savā valstī mainīt”. 

Šāds domu gājiens ir kļuvis par vienu no būtiskākajiem Latvijas jaunāko laiku politiskās domas virzieniem – veikals neiet, parādos līdz ausīm, naudas nav, tāpēc jāķeras pielabot valsti, lai to visu vērstu par labu. Protams, ne par kapeiku labāks nešķiet piegājiens, kuru raksturo pārvietošanās no vienas partijas nākamajā gluži kā pa tādiem savienotajiem traukiem – lai tikai paliktu savā vietā, lai tikai paliktu pie varas vai darītu labus darbus. Ja Gaļina Poliščuka pārstāv pirmo virzienu, Ints Dālderis līdz ar ziņu par iestāšanos “Jaunajā laikā” diemžēl apliecinājis piederību otrajam.

1 Garlībs Merķelis. “Vēstules kādai sievietei”. Rīga: Zinātne, 1991. 41. lpp.

.