Groduma lietusmētelis, kombinezons un pašcieņa

"Pirmais, ko atceros, viņu iedomājoties, ir lietusmētelis," par Jāni Grodumu saka Klāss Vāvere

Vismaz gadus piecpadsmit Jāni Grodumu neesmu saticis. Nekad neesam bijuši draugi, arī tuvi paziņas ne – saka, ka viņam tādu bijis maz (man arī) un tam ir viegli noticēt. Taču kādreiz tikties gadījās šad un tad. Un tagad pirmais, ko atceros, viņu iedomājoties, ir lietusmētelis. 

Nenosakāmas krāsas, nenosakāma fasona, vecuma un izmēra plašķis, ar kuru mugurā viņš šajā pasaulē uzturējās gadiem ilgi, vien vasaras speltē nē. Protams, arī uz skatuves nē. Tur viņš vismaz tikpat ilgi tērpās baltā (pirmajos gados) kombinezonā un, šķiet, no Liepājas Metalurga kluba deju kolektīva aizlienētos baltos (nosacīti) stulmu zābakos. 

Kombinezoni pirms uzstāšanās LPSR komjaunatnes kongresā bija pašūti visiem Līviem. Pārējie, kā jau Liepājas rokzvaigznes, šādas uniformas nevarēja ciest, un sen bija no tiem atteikušies par labu visādiem Levi’s un Montana. Bet Grodumam bija lietusmētelis, kombinezons un pašcieņa. 

Par balsi neko neteikšu, tā tāpat skan katra latvieša galvā. Kas vēl viņam bija? Tāds zīmīgi šķībs smīns, no kura viņš arī gandrīz nekad nešķīrās. Šķiet, laba audzināšana – Groģa mamma bija pazīstama Liepājas kultūras darbiniece – viņš bija lasījis jēdzīgas grāmatas, redzējis labas filmas un vajadzības gadījumā prata par tām runāt. Mūžīgs slinkums, kas pārvērsts pozā – kaut kādā veidā tam noteikti bija sakars ar attieksmi pret dzīvi, ko izteica arī lietusmētelis un mūžīgais aliņš tā kabatā. Vienu dziesmu viņš varēja rakstīt gadiem. 

Tagad daudzi saka – Groģim bija vienalga, ko citi domā, viņš necentās izpatikt. Nezinu, Ķiģelis viņa gabaliem pārmeta spēlēšanu uz publiku. Taču arī uz publiku spēlēt ir jāprot. Un Groduma ziņģes liecina, ka šo spēli viņš prata. Kas vēl? Piekrišana pie sievietēm, kuras laikam taču viņa nevērīgajā ārienē saskatīja kādu eleganci un jūtīgumu. Vai arī brutalitāti un skarbumu, ne man spriest. Bet vispār viņš bija lādzīgs, tiešām jauks. Tomēr… varbūt kļūdos, bet, šķiet, vecos laikos ar Grodumu mierā nebija neviens no daudzajiem Līvu sastāviem – sportiskā režīma un profesionālās formas izkritumi, tāpat nemainīgā pasivitāte viņu nedarīja par komandas spēlētāju. 

Tik un tā tieši viņš kļuva par mūžīgo Līvu, vienīgo, bez kura nekad Līvu nav bijis un arī nebūs. Recepte – klusi smīnēt un neko pārāk neņemt galvā. Līdz vienā reizē viņš pateica: Līvi – tas esmu es. Un neviens arī pārāk nestrīdējās. 

Kas vēl? Atceros, kā viņi klīda pa Liepāju rokrokā ar Ņurbuli – Groduma iecienītāko tekstu autoru – baltais tēvs un viņa drusku paklīdušais dēls, divi viegli grīļīgi un grēcīgi smīnīgi fauni Rožu laukumā. Tas ir Groģis manās atmiņās. 

Kāds viņš bija īstenībā – nav ne jausmas, kā jau teicu, sen par viņu neko lāgā nezinu. Arī Līvus klausos maz, tomēr pēc daža pēdējo gadu ieraksta spriežot, pārāk viegli (?!) viņam šajā laikā nav gājis – balss zupā skan sīkstums, bet vairs ne biezums un spēks. Runā arī, ka veselība neesot turējusies jau krietnu laiku, dažbrīd pirkstiem bijis grūti tikt galā ar basģitāras stīgām. Nezinu… 

Taču šajās dienās, kad par viņu domāju, man ir prieks. Par lietusmēteli un ziņģēm, un to, ka viņš paguva satikt Elitu. Un par pēdējā laika stilīgajām žurnālu bildēm. Tas nav svarīgi, tomēr man nezkāpēc ir prieks, par to, ka savās pēdējās fotogrāfijās viņš izskatās pēc „īstas” rokzvaigznes ar Armani kreklu mugurā. Pat ja tas nav Armani, tas pilnīgi noteikti ir mūžīgais Groduma smīns. Un, ja labi ieskatās, tajās bildēs redz arī veco lietusmēteli.

 

.