Okupācija

Domu apmaiņa par 1940.gada 17.jūniju uzlabotu starpvalstu attiecības

Viņnedēļ Ungārijā un šonedēļ Lietuvā parlamenti pieņēma grozījumus likumdošanā, kas paredz pat cietumsodu par PSRS režīma noziegumu noliegšanu. Tas, domājams, stimulēs domu apmaiņu par 1940.gada 17.jūniju, dienu, kad PSRS armija okupēja Latviju un Igauniju. Lietuvā Sarkanā armija iegāja iepriekšējā dienā.

Okupācijas fakta noliegšana no oficiālās Krievijas puses ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas liek Latvijai šķēršļus attiecību uzlabošanā ar mūsu lielāko kaimiņvalsti. Varas pārņemšana citā valstī ar brutāla spēka vai spēka pielietošanas draudiem – tā ir daudzos variantos formulēta definīcija. “Lielais brālis” var noteikt tiešo pārvaldi, kā tas parasti bija kolonijās, bet var arī radīt marionešu valdību, izdarot visas iecerētās pārmaiņas ar iezemiešu rokām, kā tas 1940.gada vasarā notika Baltijas valstīs.

Tagadējam Krievijas režīmam vēsturiskā patiesība neliekas nozīmīga, ja tā ir pretrunā ar šābrīža interesēm. Baltijas valstu okupācijai un tai sekojošajai aneksijai morālo vērtējumu devuši Eiropas Parlaments, ASV kongress, Eiropas padome. Taču tas nekādi nav ietekmējis Krievijas nostāju. Ne no visaugstākajām (tās nenolaižas līdz tādiem “sīkumiem”), bet no vidēji augstām tribīnēm regulāri izskan apgalvojumi, kurus nevar uzskatīt par argumentiem. Piemēram, ka Baltijas valstu tautām nav bijis iebildumu pret Sarkanās armijas atnestajām pārmaiņām. Uzradās taču cilvēki, kas izveidoja Padomju Savienības interesēm atbilstošu valdību, bija cilvēki, kas “parlamentos” prasīja Baltijas valstu pievienošanos Padomju Savienībai. Visparastākais “pilnas siles”efekts.

Te atliek piebilst, jebkurā valstī ar jebkuru politisko iekārtu var sameklēt cilvēkus un cilvēku grupas, kas nav apmierināti ar ar šo iekārtu – daļēji vai pilnīgi. Mūsdienu Latvijā bez īpašām grūtībām var atrast cilvēkus (un ne mazumu), kas alkst pēc “stipras rokas”. Ir pat sabiedriska organizācija, kas saucas “Par prezidentālu republiku”. No plašāk pazīstamiem cilvēkiem varam minēt vienu no apvienības “Par labu Latviju” ciltstēviem Andreju Ēķi, kas publiski postulējis sevi kā stipras prezidenta varas atbalstītāju. Līdzīgi varam skatīt 1940.gada vasaru. Pirms padomju okupācijas armijas invāzijas no “tautas gribas” tikt sovjetizētai nebija gandrīz ne miņas. Daži simti pagrīdē palīdušo komunistu nav nekāds rādītājs.

Cits plaši izplatīts apgalvojums vēsta, ka PSRS rīcība nav bijusi pretrunā ar tolaik spēkā esošajām starptautisko tiesību normām, un viss noticis, Padomju Savienībai sarunu ceļā vienojoties ar Baltijas valstīm. Tikai izšķirošā vienošanās bija panākta nevis 1940.gada vasaras sākumā, bet gan 1939.gada 23.augustā, kad tika parakstīts Molotova-Rībentropa pakts.

Ir kāda interesanta paralēle. 1939.gada 15.martā vērmahts iesoļoja tajā Čehoslovakijas daļā, kas bija palikusi pāri pēc Minhenes kaunpilnās vienošanās. Nevienam ( arī PSRS) nebija nekādu šaubu, ka tā ir okupācija, kaut arī nacionālsociālistiskā Vācija bija ievērojusi rituālu: dienu iepriekš vizītē Berlīnē ieradās Čehoslovakijas prezidents un ārlietu ministrs. Sekojot uzaicinājumam. Vācu nostāja bija vienkārša un saprotama: notiks tas, ko mēs gribam, ja pretosieties, jums būs ļaunāk. Uzspiests tika pamatīgi, un galu galā prezidents deva rīkojumu armijai neizrādīt pretestību un parakstīja dokumentu par to, ka Čehoslovakija kļūst par Vācijas protektorātu. Atšķrībā no Baltijas valstīm, “tautas valdības” izpalika.

Tādā pašā ultimāta valodā mazliet vairāk nekā pēc gada ar Lietuvas, Latvijas un Igaunijas amatpersonām runāja PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs.

Ir pieejama PSRS labi raksturojoša tā laikmeta liecības. Datēta ar 1939.gada martu, kad Staļina un Hitlera saošņāšanās vēl bija priekšspēles stadijā. PSRS ārlietu resora paziņojumā teikts, ka PSRS ir ieinteresēta, lai “Latvijas Republika saglabā (..) politisko un ekonomisko neatkarību”. Apliecināts, ka Latvija var paļauties uz kaimiņzemi, ja to apdraudētu trešā valsts. Tobrīd PSRS nezināja, ka pati būs šī trešā valsts.

.