Tiesību vakuumā

Latvijai būtu pienācis laiks pieņemt politisku lēmumu, vai mēs attiecībā uz cilvēktiesību vienādu piemērošanu visiem valsts iedzīvotājiem vēlamies atrasties vienā sarakstā ar, piemēram, Ugandu un Krieviju, vai tomēr ar Portugāli un Dāniju?

Pasaulē ir septiņas valstis, kurās par homoseksuālu attiecību uzsākšanu var piespriest nāves sodu. Vēl pasaulē ir vairāk kā 80 valstu, kur divi cilvēki, kuriem ir homoseksuālas attiecības, var tikt notiesāti uz ilgiem gadiem cietumā. Maijā kāda tiesa Malāvijā piesprieda 26-gadīgajam Stīvenam un 20-gadīgajam Tivongem 14 gadu ilgu cietumsodu par to, ka abi jaunie vīrieši viens otru mīl un to neslēpj. Tikai pēc tam, kad Malāvija izjuta ievērojamu rietumvalstu spiedienu, abi geji tika apžēloti.

Kamēr Āfrikas kontinentā cīņa par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) tiesībām pēdējos gados ir cietusi lielas neveiksmes, daudzās Eiropas valstīs ir noticis milzīgs progress. Tikko Portugāle piebiedrojās tām Eiropas valstīm, kurās vairs nepastāv juridiskas atšķirības starp heteroseksuālu pāru un homoseksuālu pāru laulību. Šobrīd tāda pati situācija kā Portugālē ir arī Norvēģijā, Zviedrijā, Beļģijā, Nīderlandē un Spānijā, bet vēl pārdesmit valstīs pastāv atsevišķs likums, kurš paredz iespēju viendzimuma pāriem juridiski izveidot partnerattiecības, kas lielā mērā līdzinās laulības institūtam. Šo valstu vidū ir ne tikai „vecās Eiropas” valstis, bet arī Slovēnija, Ungārija un Čehija.

Ceļš uz pilnīgu juridisku vienlīdzību un diskriminācijas aizliegumu ir bijis garš. Jau 1890. gados vācu psihologs Magnuss Hiršfelds (1868-1935) nodibināja pirmo geju asociāciju, bet 1920. gados viņš Berlīnē izveidoja plaši atzīto Seksuālo studiju institūtu. Diemžēl M. Hiršfelds bija viens no daudzajiem homoseksuāļiem, kurš cieta no Hitlera nacistiskā režīma, kas aizliedza viņa pētniecisko darbību un centās iznīcināt viņa mūža darbu. Kā zināms, homoseksuāļi bija viena no Hitlera vajātajām grupām, kuri tika apzīmēti kā īpaša ieslodzīto kategorija ar pie krekla piešūtu rozā trīsstūri.

Arī vairumā citu Eiropas valstu līdz pat pēckara periodam pastāvēja homoseksualitātes kriminalizācija. Mūsu valstī kriminalizācija bija spēkā līdz pat 1992. gadam, kad tika veikti grozījumi bijušās Latvijas PSR kriminālkodeksā.

Tiek uzskatīts, ka modernā geju liberalizācijas kustība sākās ar slaveno Stounvolas (Stonewall) dumpi 1969. gadā, Ņujorkā. Stonewall Inn bija homoseksuāļu pulcēšanās vieta –  bārs, kurā Ņujorkas policija 1969. gada 28. jūnija naktī veica vienu no saviem neskaitāmajiem reidiem. Šis reids atšķīrās ar to, ka paši geji sāka spontāni pretoties policijas uzbrukumam, un šī pretošanās pārvērtās ielu cīņās, kuras turpinājās vairākas diennaktis. Gadu vēlāk Geju atbrīvošanas fronte (Gay Liberation Front) rīkoja gājienu Ņujorkas ielās nolūkā atzīmēt Stounvolas notikumus. Līdzīgas parādes ātri vien kļuva populāras visā ASV un izplatījās arī uz Eiropu. Sākuma gados tie bija izteikti politiski gājieni ar saukļiem par vienlīdzību un diskriminācijas novēršanu. Līdzīgi, kā esam piedzīvojuši pēdējos gados Rīgā, gājiena dalībnieki bija daži simti, bet protestētāji – daudzreiz lielāks pūlis.

1960.-70. gadu politiskie strāvojumi Rietumeiropā, seksuālā revolūcija, sieviešu emancipācija un pretkara noskaņojums radīja augsni arī LGBT kustības prasību ievērošanai. Eiropas metropolēs politiskās demonstrācijas pamazām pārvērtās par svētkiem, kuros ar lepnumu (angliski – „pride”) tika svinēta cilvēka identitātes daudzveidība un krāšņums.

Tad nāca 1980. gadu „japīšu” un jaunkonservatīvisma ēra, un pasauli pāršalca HIV/AIDS epidēmija, kas uz laiku nobremzēja uzsākto ceļu pretī homoseksuālu personu tiesību atzīšanai. Tā, piemēram, Lielbritānijas premjerministre Mārgrete Tečere 1988. gadā ieviesa grozījumus Pašvaldību likumā (slavenais „section 28”; latviski – „28. nodaļa”), kas aizliedza „homoseksualitātes propagandēšanu skolās” – normu, pēc kuras gan Lielbritānijā neviens netika notiesāts, bet kas acīmredzot ir iedvesmojusi mūsu kaimiņvalsti Lietuvu 20 gadus vēlāk pieņemt līdzīga rakstura likumu. Pārsteidzošā kārtā Lielbritānijā šī norma palika spēkā līdz pat 2003. gadam.

Pirmā valsts, kas pieņēma viendzimuma partnerattiecību likumu, bija Dānija 1989. gadā. Tai diezgan ātri sekoja pārējās Skandināvijas valstis, Beļģija, Nīderlande un citas Eiropas valstis. Rietumeiropā bija sācies jauns posms, kuru var uzskatīt par iepriekšējo gadu desmitu emancipācijas cīņas rezultātu – LGBT personu tiesību tiesiskā regulējuma laiks. Šis regulējums attiecas ne tikai uz partnerattiecībām un laulību, bet arī uz bērnu adopciju un mākslīgo apaugļošanu, diskriminācijas novēršanu darba vietā un ārpus tās, un virkni citu dzīves jomu, kas skar ikvienu cilvēku. Lai gan situācija, protams, nekur nav ideāla, šodien lielākajā daļā Eiropas neviens vairs īpaši nebrīnās par to, ka Zviedrijas liberāli konservatīvajā valdībā ir viens atklāts homoseksuāls un viens biseksuāls ministrs, ka Parīzes un Berlīnes mēri ir atklāti geji, kas reprezentācijas pasākumos ierodas kopā ar saviem vīriem, vai ka uz vecāku sapulci skolā ierodas divas mammas vai divi tēti.

Arī Eiropas Savienība pamazām ir ieviesusi stingru pretdiskriminācijas likumdošanu jomās, kas iekļaujas tās kompetencē, jo īpaši attiecībā uz darba tirgu un brīvu cilvēku kustību. Šobrīd, lai arī lēni, Briseles aparātā tiek virzīta vispārējā diskriminācijas aizlieguma direktīva, kurā citu pazīmju vidū ir iekļauta arī seksuālā orientācija. Tieši ES regulējums ir tas, kas LGBT tiesību kontekstā visvairāk ir licis sarosīties arī tai Eiropas daļai, kas savu demokrātisko iekārtu atjaunoja 1990. gadu sākumā. Ar lielākām vai mazākām mokām ES direktīva, kas nosaka kopēju sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, tika ieviesta nesen ES uzņemtajās valstīs, kuru vidū Latvija izcēlās ar īpaši „smalkām” Saeimas debatēm (atcerēsimies deputātu vārdus par netikumību, latvāņiem, sātanistiem, nekrofīliem un zoofīliem). Iespējams, ka tieši 2005. un 2006. gada Saeimas debates noteica intelektuālo vidi, kurā par seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes jautājumiem tiek runāts Latvijā. Vai, pareizāk sakot, netiek runāts, jo tie, kas nevēlas nolaisties tik zemu savā retorikā, kā to darīja, piemēram, Jānis Šmits, Dzintars Jaundžeikars vai Inese Šlesere, vienkārši izvēlas no šīs tēmas visādos veidos izvairīties.

Labs piemērs tam, ka Latvijā par šiem jautājumiem runāt izvairās, ir politiķu un ierēdņu rīcība saistībā ar starptautisko konferenci „Cilvēktiesības un homoseksualitāte: pagātne, tagadne, nākotne”, kuru 4. un 5. jūnijā Rīgā organizē LGBT un viņu draugu apvienība „Mozaīka” kopā ar Latvijas Cilvēktiesību centru un Hiršfelda-Edija fondu (Vācija). Apbrīnojama ir bijusi Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministriju amatpersonu spēja izvairīties no piedalīšanās diskusijās par diskriminācijas novēršanu vai iekļaujošu izglītību.

Rīgā šonedēļ ierodas 25 ievērojamas personības – Maskavas ZA loceklis profesors Igors Kons, Francijas advokāte Karolīne Mekarī (Caroline Mecary), Nīderlandes operu dramaturgs Vilems Bruls un daudzi citi, lai kopā ar Latvijas kolēģiem diskusiju formā runātu par iespējām veidot atvērtākas, iekļaujošākas, radošākas un mazāk nobijušās sabiedrības. Atzinību par viņu piedalīšanos, piesakoties apmeklēt konferenci,  izrāda liels skaits rīdzinieku. Vienīgās grupas, kuras ar savu prombūtni krasi izceļas, ir valsts politikas veidotāji – politiķi un ierēdņi. Par spīti aicinājumiem un lūgumiem no ministriju, Saeimas un partiju frakciju puses dzirdams tik vien kā kapa klusums vai, pa retam, aizrunāšanās ar „aizņemtiem kalendāriem”. Pateicība par nebaidīšanos lauzt vispārpieņemtu noklusēšanas taktiku un piekrist dalībai konferencē pienākas vien pāris politiķiem –  Ingrīdai Circenei (JL) un Jānim Mārtiņam Skujam (PS).
 
Mēs labi zinām, ka tas, ko neredz un nedzird, neeksistē. Bet tam, kas neeksistē, nevar būt nekādu tiesību. Tieši šādā tiesību vakuumā atrodas Latvijas geji, lesbietes, biseksuāļi un transpersonas. Daudzu valstu pieredze liecina par to, ka tad, kad valsts ievieš viendzimuma pāru attiecības regulējošas normas, arī sabiedrības attieksme pret šo grupu diezgan strauji mainās. Tātad nav pamata apgalvojumiem, ka „Latvijas sabiedrība tam nav gatava”. Sabiedrība nekad nebūs gatava automātiski pieņemt jaunas idejas un dalīties savās varas pozīcijās. Lai tas notiktu, ir nepieciešama gan to pilsoņu rosība, kas vēlas šādas sabiedrības attieksmes maiņu, gan politiskā griba stiprināt un padziļināt demokrātiju un visu pilsoņu vienādās tiesības.

Latvijai būtu pienācis laiks pieņemt politisku lēmumu, vai mēs attiecībā uz cilvēktiesību vienādu piemērošanu visiem valsts iedzīvotājiem vēlamies atrasties vienā sarakstā ar, piemēram, Ugandu un Krieviju, vai tomēr ar Portugāli un Dāniju? Ja šāds lēmums netiks pieņemts salīdzinoši tuvā nākotnē, šīs valsts LGBT kopiena turpinās uzsākto „balsošanu ar kājām” un ar visu savu radošo talantu, izglītību, darba spējām un sapņiem dosies uz tām valstīm, kur viņi var justies kā cilvēks starp cilvēkiem. Ne vairāk, ne mazāk.

Linda Freimane ir apvienības “Mozaīka” valdes priekšsēdētāja.