Arī Somija meklē otru Nokia

Nokia viceprezidents Esko Aho bija Somijas premjerministrs no 1991. līdz 1995.gadam, laikā, kad viņa valsts piedzīvoja smagāko ekonomisko krīzi kopš Otrā pasaules kara. Viņu intervē Pauls Raudseps

Latvijā bieži saka, ka mums vajag savu Nokia.  Kā Somija radīja īsto Nokia?

Nu, pie mums tagad dažkārt saka, ka mums vajag otru Nokia. Tomēr ir jāsaprot, ka Nokia ir ļoti vecs uzņēmums, tas dibināts 1865, un kopš ta laika tas pārdzīvojis vairākas krīzes un pārmaiņas.  Tādā ziņā Nokia nav jauna parādība, tā ir daļa no Somijas industriālās struktūras. To ir svarīgi paturēt prātā.

Kā sākās šis neticamais starptautiskais stāsts? Bija vairākas lietas, kuras bija nepieciešamas. Vispirms – ilggadīgi ieguldījumi izglītībā un pētniecībā telekomunikāciju jomā. Pati Nokia sāka ieguldīt naudu radiotehnoloģijās jau sešdesmitajos gados. Tāpēc mums bija talants šajā jomā.

Taču, lai strukturēti atbildētu uz šo jautājumu, man būtu jāatsaucās uz Melkoma Gledvela (Malcolm Gladwell) grāmatu Netipiskie (Outliers), kurā viņš raksta, ka ir piecas lietas, kuras nepieciešamas, lai radītu veiksmes stāstu. Nokia bija visas piecas.

Pirmā ir tehnoloģija, kura rada fundamentālas izmaiņas. Somija un Nokia ieguldīja šajā tehnoloģijā jau no tās pirmsākumiem. Bet astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados mēs ļoti daudz naudas ieguldījām pētniecībā un jaunu tehnoloģiju attīstībā, tātād Somijas valsts ieguldījumi šajā jomā arī atbalstīja Nokia.

Otrā lieta ir būt pareizajā vietā, pareizajā laikā. Nokia tas izdevās perfekti. Tā atradās dziļā krīzē deviņdesmito gadu sākumā, tuvu bankrotam. 20% tās biznesa bija mobilajās komunikācijās, pārējie 80% visādos citos sektoros. Lai izkļūtu no krīzes, Nokia bija tikai dažas iespējamās izvēles. Galu galā uzņēmums izvēlējās ļoti riskēt un pārdot visus pārējos aktīvus un visu likt uz 20%, uz mobilajām tehnoloģijām. Bet tas bija izcils laiks to darīt, jo tieši tad sākās milzīgā mobilo tehnoloģiju izplešanās. Nokia deviņdesmito gadu sākumā lēsa, ka no 10 miljoniem mobilo telefonu lietotājiem tobrīd viņu skaits līdz 2000. gadam pieaugs līdz 50 miljoniem. Jūs zināt, kas bija īstais skaitlis? 700 miljoni.

Trešā lieta ir pareizie talanti. Somija ir bijusi augstas izglītības valsts visos līmeņos jau ļoti sen.

Ceturtā lieta – gatavība uzņemties risku. Un tā laika krīzes dēļ bija šī gatavība, jo uzņēmumam nebija citas alternatīvas. Tāpēc uzņēmums ļoti riskēja, bet tas atmaksājās.

Piektā lieta – vajag pareizo vidi. Te sevišķi svarīga bija telekomunikāciju tirgus liberalizācija, kura notika Somijā jau 1986.gadā. Tas bija ļoti svarīgs elements. Nav sagadīšanās, ka divas vadošās mobilo telefonu ražotājfirmas – Nokia un Ericsson – ir no valstīm, kuras visagrāk liberalizēja mobilo telekomunikāciju tirgus, no Somijas un Zviedrijas.

Jūs bijāt premjerministrs laikā, kad Somija piedzīvoja ļoti dziļu ekonomisko krīzi. Ko jūs darījāt, lai šo krīzi pārvarētu?

Mūsu ekonomiskā krīze deviņdesmito gadu sākumā bija ļoti līdzīga tām krīzēm, kuras redzam pasaulē tagad. Mūsu gadījumā burbuli radīja finanšu tirgus liberalizācija, kura notika astoņdesmito gadu vidū. Rezultātā parādu slogs dramatiski pieauga. Starp 1987. un 1989.gadu kopējais kredītu apjoms pieauga par 100%. Puse no tās naudas nāca no citām valstīm, šie kredīti tika izsniegti citās valūtās. Tas radīja milzīgu burbuli, ekonomiskā pieauguma temps strauji palielinājās, kas bija dabiski, jo mums bija tāda kreditēšanas dzīta izaugsme. To mēs esam redzējuši daudzās valstīs, arī Latvijā. Tajā pašā laikā mūsu rūpniecības konkurētspēja samazinājās, tekošā konta deficīts būtiski pieauga. Visbeidzot sabruka Padomju Savienība un līdz ar to eksports uz PSRS. Rezultātā tautsaimniecības attīstība ļoti strauji kļuva negatīva. 1990.gadā mums bija 0% izaugsme, bet 1991.gadā – mīnus 7%.

Mums bija trīs lieli stratēģiski uzstādījumi, kā pārvarēt krīzi. Pirmais bija finanšu sektora konsolidācija. Lai to panāktu, bija jāsniedz subsīdijas banku sektoram, bet mēs tās izmantojām tādā veidā, lai banku sektora struktūras tiktu izmainītas. Tādējādi diezgan neefektīvais banku sektors tika būtiski uzlabots. Kopējais palīdzības apjoms bija starp 6 un 7 miljardiem eiro. Deviņdesmito gadu sākumā tā izklausījās pēc lielas summas, bet, ja skatāmies uz to ar šodienas acīm, var teikt, ka tas nebija tik daudz.

Otrais uzstādījums bija fiskālā konsolidācija. Kad tautsaimniecība sāka grimt, mums bija jāsamazina valsts budžeta tēriņi. Tas bija ļoti sāpīgs process, jo viss bija jāsamazina, un vismaz sākumā cilvēki nesaprata, cik mūsu stāvoklis bija smags. Bet mums tas izdevās, un pateicoties šiem soļiem mēs varējām turpināt saņemt aizdevumus. Bija risks, ka Somija vairs nevarētu aizņemties naudu starptautiskajos tirgos, bet mēs no tādas krīzes izvairījāmies.

Svarīgākais bija tas, ka mēs daudz ieguldījām nākotnes izaugsmē. Es bieži izmantoju frāzi, kuru teicis ASV politiķis Mits Romnijs (Mitt Romney) par autoindustriju: samazināt ieguldījumus pētniecībā un jaunu produktu attīstībā ir tas pats, kas apēst nākamās sējas sēklas. Somijā mēs teiktu, ka tas ir kā apēst sēklas kartupeļus. Mēs tos neapēdām, mēs sapratām, ka mums ir jāgatavojas nākamajam izaugsmes posmam. Tāpēc nozīmīgi paaugstinājām izdevumus pētniecībai un attīstībai, neskatoties uz tēriņu samazinājumiem citās jomās. Starp 1991. un 1995.gadu gandrīz dubultojām pieejamos līdzekļus Tekes, valsts aģentūrai, kura nodarbojas ar šiem jautājumiem. Precīzais palielinājuma apjoms bija 82,6%.

Otrkārt, mēs arī veicām daudzas strukturālas reformas, lai veicinātu izaugsmi un tautsaimniecības paplašināšanos. Vissvarīgākie lēmumi tika pieņemti nodokļu jomā. 25% "plakanās likmes" noteikšana uzņēmumu ienākumu nodoklim (UIN) bija viens no atslēgas lēmumiem. Somija spēja saglabāt savas labklājības sabiedrības struktūras deviņdesmitajos gados par spīti visām šīm problēmām un izaicinājumiem tāpēc, ka šī veiksmīgā reforma faktiski septiņkāršoja ienākumus no UIN un kapitāla pieauguma nodokļiem.

To visu panāca ar "plakano nodokļu likmi"?

Jā, pirms tam mūsu nominālais UIN bija 40%, bet nodokļu bāze bija ļoti šaura. Bija visvisādi veidi, kā samazināt ar nodokli apliekāmo summu, visādi veidi, kā izvairīties no nodokļiem, un uzņēmumi daudz ieguldīja, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Tas nebija efektīvi. Kad mēs samazinājām likmi līdz 25%, tad sanāca, ka nominālā likme bija mazāka, bet tā saucāmā "efektīvā" likme [cik lielu daļu no pieejamās summas faktiski iekasē – red.] pieauga. Taču uzņēmumiem bija sajūta, ka zemākā likme ir taisnīga, un tāpēc visi gribēja maksāt nodokļus. Šim dināmiskajam efektam bija ļoti liela nozīme, un tie eiro miljardi, kurus saņēmām, bija ļoti svarīgi valsts un pašvaldību budžetiem.

Trešā izaugsmes politikas sastāvdaļa bija iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas mums atvēra jaunus tirgus. Nokia straujā izaugsme par spēlētāju globālajā līmenī nebūtu bijusi iespējāma, ja Somija nebūtu ES dalībvalsts.

Jums krīzes laikā bija ļoti augsts bezdarba līmenis, gandrīz 20%.

Jā, bija ļoti liels bezdarbs. Tas bija finanšu krīzes rezultāts, jo daudzas kompānijas bankrotēja. Tas bija sevišķi sāpīgi tāpēc, ka daudzi uzņēmumi, kuri ražoja vietējam tirgum, bija aizņēmušies naudu citu valstu valūtās. Man tas šķiet neizprotami, ka bankas piedāvājā tādus kredītus un uzņēmumi tos paņēma. Tas viņiem bija milzīgs risks. Otrs augstā bezdarba cēlonis bija tas, ka eksporti uz Padomju Savienību bija svarīgi tiem tautsaimniecības sektoriem, kuriem bija nepieciešams daudz cilvēku ražošanas procesā. Kad šie sektori sāka ciest zaudējumus, tas arī radīja lielu bezdarbu. Un, visbeidzot, deviņdesmito gadu sākumā turpināja pieaugt cilvēku skaits darbaspējīgā vecumā. Tas viss kopā noveda pie stāvokļa, kad bezdarba līmenis bija ļoti, ļoti augsts. Tad vēl bija devalvācija, kura kopā ar atkarību no kredītiem ārzemju valūtā ļoti nāca par sliktu daudziem sektoriem. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc bezdarbs bija tika augsts.

Vai jums bija kāda nodarbinātības programma, lai mazinātu bezdarbu?

Jā, mēs sevišķi centāmies veicināt izglītību. Mums bija programmas, lai samazinātu bezdarbu starp jauniešiem, padarot izglītību pieejamāku. Tā arī bija "sēklas kartupeļu" audzēšana, jo tad šiem jaunajiem cilvēkiem bija labākas iespējas dabūt darbu, kad viņi beidza skolu vai universitāti. Bija ari citas programmas, bet, godīgi sakot, problēmas bija tik nopietnas, ka par spīti šiem centieniem bezdarba līmenis bija ļoti augsts. Man arī nav skaidrs, ko citu mēs būtu varējuši darīt, jo bija arī nopietns risks, ka mēs būtu varējuši zaudēt pieeju finanšu tirgiem, un tas būtu novedis līdz tautsaimniecības sabrukumam.

Jūs esat vadījis arī Somijas inovāciju fondu Sitra. Kādu pieredzi Latvija var pārņemt no Somijas šajā jomā?

Somijai jau daudzus gadus investīcijas pētniecībā un attīstībā ir bijušas virs Eiropas vidusmēra, bet domāšana par inovācijām Somijā ir bijusi ļoti vērsta uz tehnoloģijām. Mēs gaidījām, ka tehnoloģjas pašas noteiks notikumu attīstību. Ilgu laiku tas ļoti labi darbojās, bet tagad mums jau vairākus gadus ir problēmas, jo tehnoloģiju attīstību aizvien vairāk nosaka patērētājs. Inovāciju politikai mūsdienās jābūt vērstai ne tikai uz izvestīcijām tehnoloģijās, bet arī procesos, organizatoriskās izmaiņās, spējās pārveidoties, lai varētu maksimāli izmantot tehnoloģijas. Somija to nav sevišķi labi darījusi. Tāpēc mums tagad stāv priekšā izaicinājumi, mūsu inovāciju sistēma vairs nav tik laba, kāda tā bija deviņdesmitajos gados.

Vai tāpēc Somijai vajag otru Nokia?

Tas ir kļuvusi par plaši izplatītu teicienu. Tāpēc mēs esam mēģinājuši ieguldīt, piemēram, biotehnoloģijā. Bieži teica, ka biotehnoloģija būs "nākamā Nokia". Bet nebūs vairs nākamā Nokia, jo tā bija sevišķa parādība, un tā nekad netiks atkārtota. Šodien mūsu galvenais izaicinājums ir ieguldīt paterētāju pieprasītās programmās, tā saucamajos applications, un tehnoloģiju pielietošanā, sevišķi informācijas tehnoloģiju. Mums ir kapacitāte un līdzekļi, taču rezultāti nav bijuši sevišķi labi. Ir daudz šķēršļu. Cilvēku attieksme, viņu nevēlēšanās riskēt un pielāgoties jauniem apstākļiem. Tāpēc Somija nav vairs tik konkurētspējīga, cik tā bija agrāk.

Jūs esat viceprezidents lielā uzņēmumā, kas investē un pārdod savus produktus visā pasaulē. Kā, jūsuprāt, Igaunijas iestāšanās eirozonā ietekmēs starptautisko investoru skatu uz Latviju, kura vēl nebūs iestājusies?

Man šķiet, ka ir nedaudz bīstami izteikt tādus minējumus. Kad Somija iestājās eirozonā, bet Zviedrija ne, daudzi prognozēja, ka notiks radikālas izmaiņas šo divu valstu sadarbībā, ka tās atdalās viena no otras. Bet nekad nav bijusi tāda integrācija starp šīm divām valstīm, kāda ir notikusi kopš tam. Ja salīdzīna, ka klājies abām tautsaimniecībām, nav bijušas būtiskas atšķirības. Mans secinājums ir, ka valstis ar pareizu, ilgtspējīgu ekonomisko un strukturālo politiku var būt gan kopējā valūtas zonā, gan ārpus tās. Bet, ja valsts nespēj nodrošināt šīs pamatlietas, tā var būt eirozonā vai ārpus tās, bet tai radīsies problēmas. Salīdzinām Grieķiju, Spāniju, Somiju un Zviedriju.

Ko jūs domājat par eiro un Eiropas Savienības nākotnes izredzēm? Vai Eiropa spēs panākt ciešāko politisko sadarbību, kura nepieciešama, lai eiro darbotos?

Ir nedaudz maldinoši domāt, ka tikai koordinācija ir svarīga. Manuprāt svarīgākais ir izaugsmes politika. Ja būs laba izaugsmes politika, lielākie deficīti nebūs tik nopietna problēma. Bet ja nav izaugsmes perspektīvas, pat zemāks deficīta līmenis būs katastrofa Eiropai. Tāpēc galvenā uzmanība būtu jāpievērš izaugsmei. Eiropa ir bijusi ļoti, ļoti vāja šajā jomā. Lielākā vilšanās par ES nav konstitūcijas trūkums vai sarežģījumi ar integrētas ekonomiskas politikas izstrādāšanu eirozonā. Daudz lielāka vilšanās ir tā, ka Lisabonas izaugsmes stratēģija ir tikai vēlmju domāšanas uzskaite. Labākais piemērs ir tas, ka, par spīti visiem solījumiem palielināt izdevumus par pētniecību un attīstību, mēs patlaban esam apmērām tajā pašā līmenī, kādā bijām pirms desmit gadiem. Tie ir bijuši tikai vārdi, kuri netiek izpildīti, nav reālas apņemšanās kaut ko darīt. Tā ir būtiskākā problēma Eiropā.

Sektors, kurā strādā Nokia, var būt lielisks izaugsmes instruments, un tāpēc mēs atbalstām vienotu digitālu tirgu Eiropā. Mēs to redzam, kad skatāmies uz mūsu biznesu: ja mēs Eiropas tirgū vēlamies attīstīt pakalpojumus, kuri papildina mūsu tehnoloģiskos rīkus, te nav viena kopīga tirgus. Ir 27 atšķirīgi tirgi. Tas ir dārgi, laikietilpīgi, un šie šķeršli ļoti apgrūtina labu biznesu attīstīšanu Eiropā. Eiropa no tā cieš. To var skaidri redzēt. Ja skatāmies uz satura biznesu, tas ir amerikāņu bizness. Maz Eiropas firmu tur piedalās. Salīdzinām to ar mobilo tehnoloģiju biznesu, kuru Eiropa dzina uz priekšu, taču šajā jaunajā fāzē tā vairs nav. Svarīgākais iemesls ir kopējā tirgus trūkums. Mēs lūdzām Briseles domnīcai European Policy Center izpētīt, ko nozīmētu šāda kopējā tirgus iedibināšana, un secinājumi bija tiešām dramatiski. Šādu izmaiņu radītais izaugsmes potenciāls ir 500 miljardi eiro līdz 2020.gadam, kas ir apmēram 4% no iekšzemes kopprodukta. Viņi to salīdzināja ar pirmo kopējā tirgus programmu, un ietekme būtu apmēram tāda pati.  Tas nozīmē, ka tā ir milzīga iespēja, turklāt nav vajadzīgi lieli ieguldījumi, ir vienkārši jārada kopējais tirgus.

Vai ir pamats optimismam? Vai krīze beidzot liks Eiropai ķerties pie darba?

Eiropai ir jāspēj pievērst uzmanību svarīgākajam. Ir nepieciešama fiskālā konsolidācija, valsts budžeta griešana, bet ar to nepietiks, lai mēs izkļūtu no krīzes. Galvenā uzmanība būtu jāpievērš izaugsmes politikai. Ir jābūt darbiem, nevis tikai vārdiem, deklarācijām un augsta līmeņa diskusijām. Praktiskiem darbiem, stingram darba kalendāram katrai dalībvalstij.

Kad jūs runājat par izaugsmes politiku, vai ir runa tikai par tirgus reformām un ieguldījumiem pētniecībā, vai, jūsuprāt, ir vieta arī ekonomikas sildīšanai, par kuru daudz runā?

Es citēšu [Nobeļa prēmijas laureātu un The New York Times komentētāju] Polu Krugmanu (Paul Krugman), kurš saka, ka jau 30 gadus amerikāņi ir centušies kļūt bagāti patērējot. Šī pieeja ir izgāzusies. Es neticu, ka esošajiem parādiem kraut virsū jaunus parādus ir pareizais risinājums. Tāpēc, lai atgūtu uzticamību, mums ir jāpierāda, ka varam deficītus noturēt saprātīgā līmenī. Taču, mēs varētu akceptēt augstākus deficīta līmeņus, ja ir pareizā izaugsmes politika. Taču, ja nav izaugsmes perspektīvas, tad ir javeic daudz smagākus izdevumu samazinājumus. Tāpēc tiem, kuri ir noraizējušies par samazinājumiem, ir arī jāliek uzsvars uz izaugsmes politiku.

Vai jūs domājat, ka Eiropa spēj veikt šīs izmaiņas un atkal kļūt konkurētspējīga globālajā tirgū?

Pēdējie desmit gadi nav bijuši iepriecinoši. Tomēr Eiropai ir savas priekšrocības.  Mums ir ļoti izglītoti iedzīvotāji. Daudzveidība nav šķērslis, tieši otrādi, tā var būt priekšrocība. Problēma ir tajā, ka Eiropa ir ļoti konservatīva un tā pārāk paļaujās uz vecām struktūrām un metodēm. Tāpēc mūsu spējas izmantot jaunas tehnoloģijas nav pietiekoši augstas. Ja mēs nespēsim efektīvi un ātri mainīt savu uzvedību, es pesimistiski skatīšos uz nākotni. Eiropa var zaudēt savu turību un būt starp zaudētājiem pasaules konkurencē. Ja mēs spēsim spert pareizos soļus, vēl aizvien ir iespējams, ka Eiropa būs liels spēlētājs pasaulē, jo mums vēl aizvien ir priekšrocības, kuras ir konkurētspējas pamatā.