Maskavas projekts

Tīša vai nejauša, taču paslepenas informācijas noplūde notikusi. Publiskajā telpā nonākusi Krievijas Ārlietu ministrijas dzīlēs tapusī ārpolitikas doktrīna. Ministrijas interneta mājas lapā tās nav. Tur ir tikai iepriekšējā, Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva 2008. gada jūlijā akceptētā ārpolitiskā doktrīna. Noplūdes mēdz būt dažādas – gan negribētas, gan speciālas. Lai pavērtētu reakciju. Šī noplūde neizskatās pēc najaušas. Valsts ārpolitiskā doktrīna ir nesaraujami saistīta ar valsts mērķiem un to sasniegšanai izvirzītajiem uzdevumiem. Krievijas pamatmērķis kopš PSRS sabrukšanas palicis nemainīgs – būt pasaules nozīmes lielvalstij.

Ārpolitiskās doktrīnas grozīšana ir saprotama – ekonomiskā krīze padarījusi pasauli un arī Krieviju atšķirīgu no tās, kāda tā bija 2008. gada vasarā. Salīdzinot abas doktrīnas, jāteic, ka tās ir būtiski atšķirīgas. Vēl spēkā esošā ir vispārīgāka, “noapaļotāka”, ar plaši interpretējamiem formulējumiem. Jaunajā izvirzīti konkrēti uzdevumi, ideoloģisku nostādņu krietni mazāk. Uzmanība pievērsta tam, kas būtu paveicams 61 valstī vai valstu grupā. Pie tādas grupas pieder arī Baltijas valstis.

Uzdevumi ir dažādi. Piemēram, no Saūda Arābijas Krievija cer izvilkt investīcijas, turpretim Baltkrievijā gluži otrādi – ieguldīt naudu nolūkā panākt kontroli pār abām Baltkrievijas naftas pāstrādes rūpnīcām.

Vecajā doktrīnā runāts par labu kaimiņattiecību uzturēšnanu ar Baltijas valstīm, ievērojot abpusējās intereses, un “krievvalodīgo iedzīvotāju tiesībām” kā prioritāti. Vēl pieminēta stabila tranzīta nodrošināšana uz Kaļiņingradas apgabalu.

Kaļiņingradas uzturēsāna pie dzīvības ir gandrīz vai vienīgais, kas no vecās doktrīnas pārnācis uz jauno. No “abpusējām interesēm” vairs nav ne smakas.

Toties ir “paplašināt Krievijas ekonomisko klātbūtni Baltijas valstīs, ņemot vērā to kraso investitucionālās pievilcības kritumu Eiropas Savienības valstīs”. Tas izskan bezmaz vai kā “vadošie norādījumi” mūsu Ārlietu ministrijai – lūk virziens, kurā jāstrādā. Par mūsu vēstniecību biklumu šajā jomā runāts un rakstīts daudz. Būtu tā kā laiks atrotīt piedurknes un nest plašajā pasaulē vēsti, kā Latvija sekmīgi (uz tās pašas Grieķijas fona) pārvar finansu krīzi, un jau tāpēc vien ir investīcijām pievilcīga. Investīcijas no Krievijas arī nebūtu galīgi smādējamas, taču tās ir daudz riskantākas, un pilnīgi noteikti ekonomiskajai ekspansijai sekos politiskas prasības.

Krievijai pašai kā ēst vajadzīgas ārvalstu investīcijas (tas labi redzams jaunajā ārpolitikas doktrīnā), tāpēc tās gatavība ieguldīt naudu kaimiņvalstīs ir pārdomu vērta.

Doktrīnā melns uz balta lasāms: “Izpētīt jautājumu par reģiona reālā sektora uzņēmumu iegādi, vispirmām kārtām enerģētikas, informācijas tehnoloģiju, loģistikas un transporta jomā”.

Tie ir nodomi, kuru īstenošanai var rasties labvēlīgi vai nelabvēlīgi apstākļi. Par sprunguļiem Krievijas ekonomiskās invāzijas priekšā nav dzirdēts, toties ir kāds fakts, kas organiski iederas Krievijas jaunajā ārpolitiskajā doktrīnā.

Doktrīna datēta ar šā gada 10.februāri. Neilgi pirms tam, 28.janvārī Saeimas “Saskaņas centra” (SC) frakcija iesniedza grozījumus Imigrācijas likumā, kas paredz vienkāršot uzturēšanās atļauju izsniegšanu ārzemniekiem, kuri Latvijā iegādājušies nekustamos īpašumus vai investējuši valsts ekonomikā. Tika rosināts atvieglojumus attiecināt arī uz tiem ārzemniekiem, kas “iesakņojušies” pirms likuma grozījumu pieņemšanas.

Protams, sava loma, un ne maza, bija uz sēkļa nonākušajiem nekustamo īpašumu spekulantiem. Viņu interešu lobētāji Saeimas tribīnē plosījas uz nebēdu, jo Krievijas jaunbagātnieki ir kā Ziemsvētku vecītis – noteikti kaut ko atnesīs.

Nav (vismaz pašlaik) pilnīgi skaidras Imigrācijas likuma grozījumu un Krievijas jaunās ārpolitiskās doktrīnas sasaistes. Tomēr ir skaidrs, ka tik apjomīgs dokuments nevarēja tapt laika posmā no 28.janvāra līdz 10.februārim. Tāpat derētu atcerēties, ka SC un Krievijas dominējošo partiju “Vienotā Krievija” vieno ziemā parakstītais sadarbības līgums. Protams, tā var būt nejaušību summa, taču tikpat labi var arī nebūt.