Krievijai ir savas problēmas

Agrākā Labējo spēku līdere Irina Hakamada par modernizāciju no augšas un augšanu no apakšas

Jūs jau kādu laiku esat prom no politikas, arī no LSS nekas daudz nav palicis pāri. Krievija zaudējusi harizmātisku politiķi. Jūsu Rīgas apmeklējums nekādi nav saistīts ar politiku, tomēr tieši politiķes kvalitātē jūs atceras Latvijā. Tāpēc gribētos atgriezties pie notikuma, ar kuru, šķiet, iezīmējās Krievijas Labējo spēku (LSS) ceļš uz nebūtību, proti, kad 1999.gadā partijas vadība pieņēma lēmumu atbalstīt Vladimiru Putinu. Kāpēc?

Pirmkārt, maz par viņu zinājām, varējām uz kaut ko cerēt. Cilvēki vienmēr dzīvo ar cerību. Otrkārt tas, ka viņu virzīja Jeļcins. Tas šķita daudzmaz pieņemami. Mums šķita, ka viņš ir Jeļcina cilvēks. Grigorijs Javlinskis (partijas “Jabloko” līderis – red.) nebija Jeļcina cilvēks. Čubaiss, Ņemcovs, Gaidars, Hakamada (LSS vadība) – jā. Mūs dēvēja par Gorbačova – Jeļcina iesaukumu politikā.

Pirms pāris gadu desmitiem visiem uz mēles bija “perestroika”. Mūsdienu Krievijā līdzīgi tiek piesaukta modernizācija. Vai tas ir bieži piesaukts vārds, vai tomēr ir arī darbi?

Domāju, ka ar modernizāciju saprot arī inovācijas. Un runa nav par politisko modernizāciju. Tas vispirmām kārtām saistīts ar Dmitrija Medvedeva (tagadējais Krievijas prezidents – red.) garu un iecerēm. Nav nemaz tik svarīgi, kā viņš nonācis pie varas. Viņš pieder pie citas paaudzes, viņam ir ļoti demokrātiska profesija – demokrātiskās sabiedrībās ārsti un juristi ir demokrātisku profesiju pārstāvji. Tie ir pieprasīti – kā bendes tirānijās.

Daļēji iecerei pieslēdzies arī Putins. Tas tāpēc, ka globālā krīze parādījusi: kaut arī krīze nesākās Krievijā un Krievija bija konkurētspējīga, jo netrūkst energoresursu, krīze deva mums pamatīgu triecienu. Absolūtajos rādītājos mums ir lielāks kritums nekā attīstītajās ekonomikās. Acīmredzot, zvans ir noskanējis. Pie mums jau ir tā: kamēr zvans nav noskanējis, neviens nepārkrustīsies.

LSS savulaik atzina, ka lielākā kļūda bija mēģinājums “modernizēt sabiedrību no augšas”. Tas izskan arī jūsu pirms sešiem gadiem sniegtajā intervijā, arī daudz kas cits no tajā par Krieviju teiktā nav zaudējis aktualitāti. Piemēram, tas, ka Putins izveidojis “mazefektīvu un bezatbildīgu varas vertikāli”.

No augšas patiešām neko neuzspiedīsi. Es sapratu, ka “no apakšas” pagaidām “nekas neaug” un tāpēc aizgāju no politikas. Mūsdienu IT paaudze ieciklējusies uz personiskajiem panākumiem, to neinteresē politika. Viņi nav gatavi virzību pa vertikālajām karjeras kāpnēm mainīt pret brīvību.

Vai pašlaik no augšas tiek virzīta kāda ideja? Par nacionālo vairs nedzird. Runā par modernizāciju un inovācijām, jaunu mūsdienīgu tehnoloģiju radīšanu. Bet to taču nevar izdarīt “no augšas” – pavēlot Čubaisam stāties inovatīvā procesa priekšgalā! Vai arī “no augšas” radīt Silīcija ieleju. Esmu par to runājusi ar Rižovu, bijušo vēstnieku Francijā. Gudrs vīrs, no tiem retajiem, kas zina Hausa teoriju. Viņš kādreiz strādājis Kalifornijas Silīcija ielejā, redzējis pirmsākumus. Tur viss izauga “no apakšas”. Divi puiši kaut ko “'ķīlēja”, pēc tam pārdeva, nopelnīja, sāka paplašināt ražošanu, un viss aizgāja. Taču sākums bija “no apakšas”. Pie mums “no apakšas” nekas neaug, un pie vainas ir birokrātija.

Vai Krievijā vispār var runāt par varas dalīšanu: likumdevēja, izpildvara, tiesu vara?

Nē. Neviens par to necīnās, negrib atteikties no “vertikālā lifta” par labu pilsoniskajām brīvībām. Iestājies “Vienotajā Krievijā”, un panākumi nodrošināti, lai kas arī cilvēks būtu – režisors, biznesmenis, zinātnieks. Ja tu esi tur, tev visas durvis ir vaļā. Kā Padomju Savienībā. Atceros, man 1987.gadā nācās iestāties partijā, lai varētu būt pasniedzēja. 1989.gadā es izstājos – lai varētu tirgot.

Krievijas Konstitūcijā par prezidenta administrāciju ir viena rindiņa – ka prezidents to veido. Jūs šo “orgānu” esat salīdzinājusi ar PSKP CK Sekretariātu, kuram bija liela reālā ietekme.

Prezidenta administrācijai nav nodrošināts nekāds oficiāls statuss. Par patstāvīgu spēku tā kļuva Putina prezidentūras laikā Protams, ne visas idejas, kas nāk no prezidenta administrācijas, var īstenoties. Notiek cīkstēšanās starp valdību un prezidenta administrāciju kā atsevišķu valsts pārvaldes atzaru.

Krievijā palaikam uzpeld runas, ka Medvedeva un Putina tandēms neesot īsti stabils. Kā ir jūsuprāt – vai Medvedevs var nostāties “uz pakaļkājām”? Vai tā tomēr ir brigāde, kas strādā pēc sava scenārija?

Hausa teorija – esmu liela tās piekritēja – saka, ka uz sarežģītiem jautājumiem nav vienkāršu atbilžu. Jūs kā žurnālists varat jautāt – vai ir tā, vai citādi. Tikai nav ne tā, ne arī citādi. Dzīve ir komplicētāka par jebkurām shēmām. Krievijā jebkura klana vai grupas iekšienē netiek pieciests nekāds disidentisms, un Medvedevs – tas ir modernizēts turpinājums.

Taču, no otras puses, ir tomēr arī cilvēku savstarpējās attiecības. Medvedevs ir vēl gados jauns cilvēks, 42 gadi, tā ir jaunā paaudze. Protams, tur iekšā mutuļo, kaut arī tas netiek izrādīts. Un vēl ir neotradicinālisma mūris, pret kuru viss atduras. Protams, prezidentam ir pretrunas ar Putinu, taču viena lieta ir iekšējās pretrunas, bet pavisam cita – sistēmas noārdīšana.

Tātad arī jūs domājat, ka tur iekšienē kaut kas notiek, tikai nav zināms, kas?

Jā, tikai nav zināms, ar ko tas beigsies. Vienlaikus man ir sajūta, ka galvenais jau noticis, tikai mēs neesam to sajutuši.

Tad jājautā, kurp virzās Krievija?

Domāju, ka uz gaišo nākotni. Tai nav citur, kur dēties. Visi lieliski saprot, ka ASV, Eiropa, Japāna un dinamiskā Ķīna var apvienoties tikai uz alternatīvās enerģētikas bāzes.

Kur paliks Krievija?

Nekur. Tāpēc jādomā, ko darīt. Krīze ir apliecinājusi, ka vieni paši netiekam galā. Energoresursiem bagāto nulles gadu bērni to varbūt īsti nesaprot, bet naftas dolāru lielā biruma laiki ir pagājuši un nekad neatgriezīsies.

Satrauc, ka nevis iet mazumā, bet pastiprinās Staļina un staļinisma reabilitācija.

Tas ir šausmīgi. Uzvaras dienā Staļins galvaspilsētā būs skatāms – pateicoties Maskavas vadītājiem. Man tas patiešām ļoti nepatīk. Vēsture jāatceras, taču jāpatur prāta, ka pieminekļi vai plakāti – tie ir runājoši vēstures pieminekļi. Un jāatbild par to, ko no pagātnes nesam uz nākotni. Ir tāda pagātnes daļa, kuru labāk būtu atstāt  tikai pagātnē. Kā pieminekli, kuram nebūtu ļauts runāt.

Kaut kur taču rodas cilvēki, kuriem Staļins ir “sekmīgs menedžeris”, un neviens no viņiem neprasa par to atbildēt.

Es arī brīnos, varēja taču likt pieklust. Medvedevs varētu pateikt, lai nemiksē patriotismu un Staļinu. Jurijs Lužkovs (Maskavas mērs – red.) uz līdzenas vietas ieklausītos. Tikai te klāt nāk ideoloģija. Kremlim ir sarežģījumi. Jābūt gan modernizētājiem, gan atpakaļrāpuļiem. Ij sevi saglabāt, ij uz priekšu pavirzīties. Nosēdēt uz visiem krēsliem – tas ir ļoti sarežģīti. Es viņus neapskaužu.

Daudz dzirdēts, ka krievi un ukraiņi ir teju vai viena tauta. Ukrainai netrūkst citu problēmu, taču ar demokrātiju tur viss ir kārtībā. Kāpēc ukraiņiem demokrātija der, bet krieviem – kā bieži tiek apgalvots – ne visai?

Ukraina pēc platības ir Eiropas otrā lielākā valsts, tomēr krietni mazāka nekā bija PSRS. Pēc PSRS sabrukšanas Ukraina zaudēja kodolieročus un reizē arī kodolkompleksus. Katrs, kam ir kodolieroči, pēc savas būtības ir imperiālists. Ukrainā visi sen pierimuši. Jāņem vērā arī ģeopolitiskais stāvoklis – tuvāk Eiropai. Visbeidzot, Ukrainā nav naftas un gāzes. Kam nav ogļūdeņraža izejvielu, tie lemti progresam. Kam to ir daudz – vajag lielu gribasspēku, panāktu progresu. Varu minēt Norvēģiju, kas, jāpiebilst, nav iestājusies Eiropas Savienībā.

Putins ir sacījis, ka PSRS sabrukšana bija XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Ko citu lai viņš teiktu? Ja pateiktu – kāda laime, viņš zaudētu eliti. Krievijā elite ir konservatīva. Elite taču paliek nemainīga, un Putins spēlē savu spēli, saglabājot šo konservatīvo eliti. Ir uz priekšu vedošie līderi un atspoguļojošie līderi. Putins ir atspoguļojošais. Viņš vienmēr būs tāds, kādu jūs viņu gribat redzēt: ja daudziem PSRS sabrukums radījis ciešanas, cietēju skaitā ir arī Putins. Atspoguļotājs.

Ja tā bija lielākā ģeopolitiskā katastrofa, iznāk, šobrīd atrodamies no padomju impērijas viedokļa zaudētā teritorijā.

Jūs runājāt par Rīgu? Viss! Cauri! Jūs esat province, taču Eiropai piederīga. Krievijai jūs neesat vajadzīgi, un neviens jūs neapdraud. Elpojiet rāmi. Krievijai ir milzums savu problēmu.