Āzis par žurnālistu

„100.panta preses kluba” (ne)vadītāja izvēle kārtējo reizi apliecina, līdz kādam kraham ir nodzīta LTV

Par dziļi simbolisku izvērtās piektdienas, 11.janvāra, vakars kopā ar Latvijas Televīziju (LTV). Raidījumā „100.panta preses klubs” bija iecerēts runāt par redakcijas vadības maiņu laikrakstā „Diena” un, uz šī piemēra atsperoties, arī par Latvijas mediju problēmām plašākā kontekstā. Taču raidījuma vadītājs Otto Ozols (viņš arī Mārtiņš Barkovskis), pateicoties savai absolūtajai neprofesionalitātei, pats kļuva par dzīvu apliecinājumu LTV un Latvijas mediju vājumam, sabojājot sarunu par beidzot sabiedriskajā medijā aktualizēto jautājumu, kā par oligarhiem dēvētie cilvēki tiem piederošajos medijos pārkāpj redakcionālās neatkarības principu.

Raidījuma vadītāja neprofesionalitāte atklāja Latvijas mediju vēl vienas ačgārnības sekas – kas notiek, ja pie mediju vai raidījumu vadīšanas stūres ķeras neprofesionāli cilvēki, kas varbūt spēj savirknēt vārdus teikumos un internetā rakstīt savas pārdomas par dzīvi vispār, bet nekad nav mācījušies žurnālistikas profesionālos pamatus un tāpēc publiski padara smieklīgus gan paši sevi, gan savu pārstāvēto mediju, kas šajā gadījumā bija sabiedriskā televīzija.

Žurnālists ir cienījama profesija, kas jāmācās un jāturpina pilnveidot visa radošā mūža garumā. Ja medijos tiek iepludināti neprofesionāli entuziasti, tad šo cilvēku neprasmes dēļ zaudē ne tikai pats medijs, bet sabiedrība kopumā, jo mediji vairs nepilda savu demokrātijas un tiesiskuma sargsuņa pienākumu.

Ne zināšanu, ne saprašanas

LTV kolēģi veiksmīgi un pamatoti par aizvadītās nedēļas aktuālo „100.panta preses klubā” apspriežamo jautājumu bija izvēlējušies jaunākos notikumus „Dienā” – laikraksta līdzšinējās vadības aiziešanu un mediju neprofesionāļa sociologa Aigara Freimaņa stāšanos pie avīzes vadības stūres. Šāda izdevniecības vadības izvēle apliecina, ka tai nerūp avīzes žurnālistikas kvalitāte, bet gan ir kādi citi mērķi, ko iespējamie koncerna „Diena” patiesie īpašnieki vēlas sasniegt, izmantojot laikrakstu.

Raidījuma vadītājam būtībā uz paplātes tika pasniegta ļoti pateicīga augsne – bijušais „Dienas mediju” galvenais redaktors Guntis Bojārs beidzot atklāti sāka stāstīt, kā īpašnieki iejaukušies redakcijas darbā, gan aizliedzot intervēt konkrētus viedokļa paudējus, gan nosakot savām interesēm vajadzīgo tematisko ievirzi. Otto Ozols beidzot varēja kārtīgi izprasīt gan Bojāram, kāpēc viņš četrus gadus par to nav skaļi protestējis, gan arī, izmantojot diskusijas dalībnieku pieredzi un akadēmiskās zināšanas, šķetināt tālāk jautājumu par publiski nezināmo īpašnieku ietekmi uz redakcionālo neatkarību un izkropļoto mediju tirgu, tā palīdzot publikai saprast mediju nozīmi sabiedrības attīstības procesos.

Taču ko ar šo pateicīgo materiālu izdarīja Otto Ozols? To, ko nekad nedarītu profesionāls žurnālists, – pārtrauca diskusijas dalībniekus pašās svarīgākajās vietās, spraucās sarunā ar saviem prātuļojumiem, haotiski mētājās no viena temata pie cita un pat, izmantojot savu pozīciju, atbildēja uz diskusijas dalībniecei uzdoto jautājumu, neļaujot viņai izteikt savu viedokli. Papildus tam vēl apliecināja, ka raidījumam nav sagatavojies, jo raidījuma dalībniekiem uzdeva jautājumus, piemēram, par konkrētu mediju īpašniekiem, kurus raidījuma vadītājam būtu vajadzējis noskaidrot jau pirms raidījuma, lai tad tā gaitā netērētu dārgo ētera laiku, bet runātu par problēmas būtību.

Ozols to nespēja, jo ar savu runāšanu apliecināja, ka neizprot pat raidījuma tematu – Latvijas mediju akūtās problēmas. Tie ir ļoti rupji žurnālistikas profesionālo pamatu pārkāpumi, kas tikai vēlreiz apliecina, ka raidījumu nedrīkst vadīt cilvēks, kurš nav mācījies žurnālistiku vai, mazākais, izlasījis vismaz žurnālistikas rokasgrāmatu.

Raidījumu vadītāji – dziedātāji un aktieri

Latvijai kā jau relatīvi jaunai valstij pašā atgūtās neatkarības sākumā bija raksturīgi, ka dažādos amatos „ielēca” cilvēki, kam iepriekš ar konkrēto profesiju nebija nekāda sakara. Savulaik, deviņdesmito gadu sākumā, ar žurnālistiku iepriekš nesaistīti cilvēki un žurnālistikas studenti sāka strādāt arī laikrakstā „Diena”, taču vidējais menedžments bija žurnālistikas profesionāļi, kas ar jaunajiem strādāja un viņus skoloja, piemēram, ziņu rakstīšanā, lai pie lasītāja nonāktu kvalitatīvs produkts. Tikai tā medijs var iegūt un noturēt auditorijas uzticību.

Nu jau zaļie deviņdesmitie ir sen kā garām. Jau divdesmit gadus topošos žurnālistus māca Latvijas Universitātē un kādu strēķīti mazāk – Rīgas Stradiņa universitātē un Vidzemes augstskolā. Tomēr Latvijas mediji, arī par sabiedrības naudu uzturētā LTV un Latvijas Radio, raidījumu vadīšanu uztic cilvēkiem, kas nekad nav apguvuši intervēšanas un diskusiju vadīšanas tehniku. Cilvēkiem, kas neprot vadīt saturisku sarunu. Cilvēkiem, kas neprot ieklausīties sarunas partneru sacītajā, bet spēj tikai no lapiņas mehāniski nolasīt pirms raidījuma sarakstītos jautājumus, tā ignorējot saturisko virzību, kādu ieņēmis raidījums. Cilvēkus, kas, visticamāk, neprot vai neiedomājas strādāt ar datu bāzēm un citiem informācijas avotiem, lai tā kārtīgi sagatavotos raidījumam. Cilvēkus, kas neseko līdzi sabiedriski politiskajām norisēm, tāpēc nespēj saskatīt lietas kontekstā un analizēt konkrētās jomās notiekošos procesus, lai par tiem ar lielu atbildības sajūtu stāstītu savai auditorijai.

Šīs prasmes un iemaņas māca topošajiem žurnālistiem. Šīs prasmes tālāk būtu jāpilnveido pašam, gan arī redakciju vadībai, rūpējoties par sava medija saturisko kvalitāti.

Taču kas notiek? LTV un arī Latvijas Radio par raidījumu vadītājiem izvēlas populāras sejas, piemēram, dziedātājus, aktierus, interneta blogerus, taču, kā varam redzēt, nestrādā ar viņiem, tāpēc pie skatītājiem nonāk nekvalitatīvs produkts, un auditorija „balso”, uz pults noklikšķinot komerckanāla podziņu. Jā, tur arī daļu raidījumu vada aktieri un dziedātāji, taču tās nav sabiedriski aktuālas diskusijas, tie nav analītiski, bet gan izklaides raidījumi, no kuriem īpaši dziļš un sabiedrībai svarīgs saturs netiek gaidīts. Un par komerckanālu produktu maksā reklāmdevēji, nevis Latvijas cilvēki.

LTV vadības kļūda

Katrai profesijai ir savi pamatprincipi un tehiskās iemaņas, kas vienkārši ir jāzina. Varbūt tikai skolas sienasavīzi var taisīt vietējie aktīvisti, bet nopietnu nacionālu avīzi un raidījumus radio un TV nevar veidot neprofesionāļi. Godīgi uzrunāt auditoriju – tas ir ļoti smags un atbildīgs darbs. Tikai Latvijā žurnālista profesiju negodīgi mediju īpašnieki un politiķi ir nodevalvējuši līdz apsmiekla līmenim. Un, tiesa, paši žurnālisti, kā pārliecinājāmies piektdien, to ir pieļāvuši, jo darba iespējas izkropļotajā un novājinātajā mediju tirgū ir ierobežotas, tad nākas samierināties ar dažādiem kompromisiem, bieži – arī ar savu sirdsapziņu.

Tāpat kā izdevniecības „Diena” vadība ir atbildīga par Aigara Freimaņa izvēli „Dienas” galvenā redaktora amatam, tāpat par Otto Ozola izvēli teju vienīgajai diskusijai sabiedriskajā televīzijā ir atbildīga LTV programmu vadība. Ja mēs pieņemam, ka sociologu Freimani „Dienas” vadība amatā iecēla, lai avīze pildītu īpašnieku pasūtījumu, tad kāpēc Otto Ozolu izvēlējās LTV vadība? Vai iepriekš tika testēta šā cilvēka spēja vadīt ļoti nozīmīgu raidījumu sabiedriskajā TV pašā skatītākajā ētera laikā? Visticamāk, nē. Atkal „nostrādāja” vismaz daļai auditorijas pazīstams vārds un vēlme tikai ar to piesaistīt auditoriju, kuras katastrofālu kritumu pēdējos gados ir piedzīvojusi LTV.

Vai tas attaisnojies? Es teiktu, ka nē. Un ieteiktu LTV vadībai – ja tā tomēr izšķiras par Otto Ozola atstāšanu „100.panta preses kluba” vadītāja krēslā, tad, pirms nākamreiz šo cilvēku rādīt skatītājiem, ļoti nopietni nodarboties ar viņa skološanu, lai nebūtu kauns ne pašiem, ne skatītājiem.

„100.panta preses kluba” (ne)vadītāja izvēle tikai kārtējo reizi apliecina, līdz kādam kraham ir nodzīta LTV un cik neprofesionāls ir pats LTV vidējais menedžments. Pēc iespējas ātrāk abos medijos, ko saucam par sabiedriskajiem, ir nepieciešamas pārmaiņas, lai mēs, skatītāji, kas par šiem medijiem maksājam, nepiedzīvotu tādu vilšanos, kādu bijām spiesti piedzīvot 11.janvāra vakarā.

Autore ir neatkarīga žurnāliste