Einars Maurs Gudmundsons (Einar MárGuðmundsson, 1954) ir ievērojams islandiešu rakstnieks un dzejnieks. Studējis literatūru un vēsturi Reikjavīkā un Kopenhāgenā. Latviski 2013. gadā publicēts viņa romāns Visuma eņģeļi (Englar alheimsins, 1993), par kuru autors 1995. gadā saņēma Ziemeļvalstu padomes literatūras balvu. Eseju krājums Bankas iela nulle. Patiesi stāsti (Bankastræti Núll. Sögur úr veruleikum, 2011) iznāca pēc 2008. gada Islandes ekonomikas megakrīzes. Tajā visai ironiskā, pat sarkastiskā manierē aplūkoti tās cēloņi un sekas. Šeit publicētās esejas izvēlētas no šī krājuma. Kas maksā par dzīrēm mēra laikā, kā darbojas justīcija? Banku sabrukumam ir kas kopīgs ar vulkānu izvirdumiem. Runa jau nav tikai par krīzi naudas lietās, bet par visu dzīvi, kurā notiekošais pārspēj iztēli. Bankas ielā nulle reiz atradās viena no nedaudzajām Reikjavīkas sabiedriskajām tualetēm. Bet uz tās pašas ielas atrodas arī Islandes lielākās bankas. Nauda it kā nesmird, tomēr uzprasās zināmas paralēles starp naudas līdzekļu apstrādi un procesiem tualetē. Ko un kāpēc mēs patērējam, kas paliek pāri? Un cik līdzdalīgi esam šai dēmoniskajā patēriņa dancī, kur naudas Moloha pavadā iet gan māksla, gan zinātne? Tulkotājs.

«Islandieši netiek galā ne ar bankām, ne vulkāniem,» pukojās britu komiķis Džons Klīzs (1), kad viņam no Oslo uz Briseli nācās braukt ar taksi. Avīzēs rakstīja, ka brauciens izmaksājis 650 000 kronu. Es nemaz nebrīnītos, ja rēķinu būtu samaksājuši Džona Klīza angažētāji vai kas nu viņu tur Briselē gaidīja. Tik neaizvietojams cilvēks kā Džons Klīzs nemaksā par taksi. Par to reportāžā nekas nebija minēts, tāpat ne vārda par to, vai viņš taisījās tikties ar Briseles kungu, pašu Eiropas Savienību. Džonam Klīzam gan gabals nenokristu, ja pašam reiz nāktos samaksāt par taksi pēc visām reklāmām, kurās viņš piedalījās bankas Kaupting uzdevumā. Kādu brīdi viņš bija bankas seja un tātad arī spēlēja savu lomu bankas izsaimniekošanā un bankrotā, proti, apstāklī, ka islandieši netiek galā ar bankām.

Džons Klīzs bija līdzdalīgs organizētājs, savā ziņā tāds galma āksts, tomēr, patiesību sakot, ne tradicionālajā āksta lomā. Viņa loma bija izskaistināt situāciju, kas būtībā bija krimināla, un viņš pašrocīgi piedalījās patiesības slēpšanā par islandiešu finanšu dūžu veidoto burbuļa sistēmu, par viņu spēļu elles kapitālismu. Viņš nodeva savu personu lietošanā viņu pasaulei. Es nezinu, vai «Izmeklēšanas paziņojumā par banku sabrukumu» ir norādīts, cik Džons Klīzs saņēma par aktierspēli bankas Kaupting reklāmās, bet Likvidācijas komisija būtu varējusi uzmeklēt šīs ziņas izputējušās bankas grāmatvedības dokumentos. Viņa darbs bija slavināt banku un tās baņķieru sapņus par pasaules kundzību; un Kaupting bankā par cilvēkiem nudien bija padomāts: bankas vadība atvēlēja britu kroga īpašniekam dāsnu budžetu, un tas ir tikai viens piemērs. Paši sev un saviem draugiem viņi aizdeva tādu naudas gūzmu, ka tagad viņu bankrots tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem pasaules vēsturē. Bankas vadītāji pelnīja simttūkstoš kronu stundā, un pelnošāko mēnešalgas apmērs sasniedza Nobela prēmiju. Tie, kam naski vedas rēķināšana, bija izskaitļojuši — ja šiem par padarīto būtu maksāta vidējā alga, viņu algas maksājumi būtu sākušies krietni pirms Kristus.

Vienu no bankas šefiem sauca Sigurds Einarsons, un viņu ilgu laiku meklēšanā bija izsludinājis Interpols. Otru sauca Hreidars Maurs Sigurdsons, un viņš dažas dienas pasēdēja izmeklēšanas izolatorā. Bildēs viņi izskatās kā Gog un Gokke.(2) Tomēr par komiķiem viņus vis nenosauksi, lai gan, protams, bankas šefs Sigurds Einarsons neko citu nedarīja, kā taisīja vaļā 200 000 kronu vērtas sarkanvīna pudeles, citu pēc citas, ja var ticēt Davidam Odsonam, bijušajam valsts bankas prezidentam. Izmeklēšanas paziņojumā par banku sabrukumu ir pieminēts, ka Davids Odsons esot sācis savu privāto karu pret Kaupting vadītājiem un bez vārda runas izņēmis no bankas savus personīgos ietaupījumus, kad viņš bija Islandes premjerministrs, protestēdams pret bankas šefu algu politiku, bet tik un tā aizdevis viņiem nenormālas naudas summas, kad banka atradās bankrota priekšvakarā. Sigurds apgalvo, ka Davids ballītēs esot viņam braucis augumā; tāpat arī Ļeņins zvanīja Staļinam un sūdzējās, ka šis pa telefonu sarunājis rupjības viņa sievai. Ļeņina sievu sauca Krupska (3). Jaunības gados es piestaigāju uz biedrību, kur savā starpā spēkojās ļeņinisti un anarhisti. Ļeņinisti bija ārkārtīgi zinoši un precīzi citēja Ļeņina kopoto rakstu sējumus un lappuses. Ikviena reputācija lielā mērā bija atkarīga no citēšanas veiklības. Vienam no anarhistiem apnika šis sviests, un viņš uzrakstīja zīmīti ar tekstu: «Krupska, nāc pisties!», pierakstīja lappusi un sējumu un palaida to apkārt. Ļeņinistiem tas nemaz nelikās smieklīgi.