Kas ir un kas nav “čekas maisi”?

Ko sauc par “čekas maisiem”?

Nosaukums “čekas maisi” radies tāpēc, ka 1991. gada 27. novembrī, kad LR Augstākās Padomes apsardzes dienesta darbinieki pēc AP pilnvarotā deputāta Linarda Muciņa iniciatīvas pārveda VDK ziņotāju kartotēku no VDK ēkas Brīvības ielā 61 jeb Stūra mājas uz Augstākās padomes (Saeimas) ēku, daļa dokumentu bija sabērta audekla maisos. Tā laika fotogrāfijās redzams, kā cilvēki formas tērpos bruņotas apsardzības pavadībā nes ārā no ēkas kastes un arī maisus ar dokumentiem.

Par “čekas maisiem” tautā mēdz dēvēt gan vispār VDK arhīvu un visus ar VDK darbību saistītos dokumentus, kuri pēc PSRS sabrukuma palikuši Latvijā, gan arī konkrēti Latvijā atstāto VDK aģentūras uzskaites kartotēkas daļu par apmēram 6000 personām un citus dokumentus, kuri glabājas Satversmes aizsardzības biroja Totalitāro seku dokumentēšanas centrā (SAB TSDC).

Lielum lielākā daļa Latvijā atstāto VDK dokumentu glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā (līdz 2010. gadam — Latvijas Valsts arhīvā). Taču politiskās kaislības ap “čekas maisiem” ik palaikam uzvirmo tieši par to VDK arhīva daļu, kura atrodas TSDC.

Pēdējā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētāja Edmunda Johansona personīgās lietas, kuras viņš nodeva 1991.gada barikāžu muzejam. Foto: Lauris Nagliņš, LETA

Kas ir VDK arhīvi?

Likuma izpratnē VDK dokumenti ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai TSDC glabātā daļa aģentu kartotēkas.

Likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu noteic:

“VDK dokumenti šā likuma izpratnē ir visi informācijas nesēji neatkarīgi no informācijas fiksēšanas un uzglabāšanas veida — lietas, kartotēkas, rakstītie dokumenti un citi materiāli, ja: 1) vismaz viens to autors vai adresāts ir bijusi VDK; 2) to saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu darbību; 3) tie atrasti VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās; 4) no to kopuma var konstatēt, ka tie attiecas uz VDK darbiniekiem.”

Latvijā atstāto VDK dokumentu klāsts ir plašs, tomēr nepilnīgs. Ļoti liela daļa, iespējams, pat deviņas desmitdaļas VDK dokumentu tika aizvesta uz VDK speciālajiem arhīviem Krievijā. Tajā pašā laikā, piemēram, gadu gaitā ir izdevies atšifrēt daļu iznīcinātās elektroniskās datu bāzes, kurā apkopoti VDK ziņotāju jeb stukaču ziņojumi, kas iesniegti no 1960. līdz 1991. gadam.

Latvijas Nacionālajā arhīvā esošie Latvijas PSR Valsts drošības komitejas un tās priekšteču, to skaitā Iekšlietu tautas komisariāta dokumenti apkopoti deviņos fondos. Piemēram, vienā no tiem glabājas Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas. Divos citos ir 1941.gada 14.jūnijā un 1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas.

Bet viens no fondiem ir “Latvijas PSR VDK dokumentu kolekcija”, kurā ir trīs veida dokumenti: 1) vīzu daļas materiāli par Latvijas PSR pilsoņu izbraukšanu uz ārvalstīm, 2) nacionālo partizānu formējumu uzskaites grāmata ar ziņām par nacionālo partizānu vienību dalībniekiem, 3) bijušās LPSR VDK arhīvā nodoto VDK struktūrvienību slepenās lietvedības lietu apraksti, pilsoņu iesniegumu, lūgumu un sūdzību uzskaites reģistrācijas žurnāli.

“Dokumentu sastāvs esošajās lietās nepilnīgs,” teikts fonda aprakstā.

Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā Stūra mājā atrodas aģentu kartotēkas čemodāniņš. Foto: Evija Trifanova, LETA

Kādi dokumenti ir “čekas maisos”?

TSDC glabājas tikai apmēram 0,2 procenti no visiem Latvijā esošajiem VDK arhīvu dokumentiem, uzsver VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.

Šie dokumenti ir:

• operatīvās lietas (411 sējumi) un šo lietu uzskaites žurnāli (102 vienības);
• operatīvās uzziņas kartotēka (9199 kartiņas);
• aģentūras uzskaites kartotēka par apmēram 6000 personām;
• 53 aģentūras reģistrācijas žurnāli (1953–1987);
• elektronisko skaitļojamo mašīnu diski un lentas (130 vienības);
• 30 VDK pavēļu reģistrācijas žurnāli (1953 – 1991); 5 aģentūras izstrādes žurnāli; 7 operatīvās meklēšanas žurnāli; 2 uzskaites – novērošanas lietu žurnāli; 3 operatīvās novērošanas lietu uzskaites žurnāli un citi (35 vienības);
• Latvijas PSR VDK apmeklētāju uzskaites kartotēka (1988 –1989) — 209 kartiņas;
• kartotēka par ārzemniekiem — 4174 kartiņas; kartotēka par ārzemniekiem, kas uzturējušies viesnīcās — 2647 kartiņas;
• operatīvo materiālu alfabētiskā kartotēka par atsevišķu ārzemju kuģu komandām (no 1971. gada) — 185 kartiņas;
• Liepājas pierobežas zonas iedzīvotāju, kas nokļuvuši VDK uzmanības lokā, kartotēka — 111 kartiņas;
• ārvalstu specdienestu XX gs. 20.–30.gadu (Krievijas, Lietuvas, Polijas, Latvijas u.c.) aģentu un aizdomās turēto personu uzskaite ar norādēm par arhīva un personas lietām (2893 kartiņas);
• Jēkabpils apriņķa leģionāru, policistu, aizsargu, t.s. vācu spiegu, bandītu atbalstītāju (kas sodīti pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.panta) kartotēka — 2929 kartiņas;
• darba kartotēka par Otrā pasaules kara laika aģentiem (krievu, vācu u.c.) — 2158 kartiņas;
• VDK Informācijas analīzes daļas materiāli — instrukcijas, datu bāzes apraksti u.c. (353 vienības);
• grāmatvedības dokumenti — aptuveni 90 vienības.

(Avots: Ainārs Bambals. Valsts Drošības komitejas arhīva mantojums Latvijā.)

Dokumentu apraksts vien rāda, ka daļa no tiem nonākusi TSDC glabāšanā nejauši laikā, kad nebija vienotas PSRS iestāžu arhīvu dokumentu apzināšanas un glabāšanas sistēmas.

Kā dalīja VDK arhīvus?

1991. gada augusta beigās LR Augstākā Padome atzina par antikonstitucionālu Latvijas Komunistiskās partijas darbību un pieņēma lēmumu par PSRS drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā, bet šo iestāžu arhīvus nolēma nodot valsts arhīviem.

Bijušās Latvijas Komunistiskās partijas dokumentus (par laiku līdz 1987. gadam) pārņēma Latvijas Valsts arhīvs un diezgan pilnīgā veidā. Kad 1991. gada rudenī likvidēja Valsts drošības komiteju, lielākā daļa tās arhīvu arī nonāca Valsts arhīvā, taču daļa — citās institūcijās.

Bijušās VDK dokumentu pārņemšanu uzdeva Ministru Padomei, kura šim nolūkam izveidoja īpašu komisiju, kura pieņēma lēmumus par šo dokumentu turpmāko likteni. VDK dokumenti līdz 90. gadu vidum nonāca vairākās valsts institūcijās — Valsts arhīvā, Policijas akadēmijā, Iekšlietu ministrijas Drošības policijā un TSDC. TSDC vadītājs Indulis Zālīte skaidroja, ka “atsevišķi tika pārņemti operatīva rakstura materiāli — operatīvo uzskaišu un aģentūras materiāli, kas tika nodoti Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā”.

1994. gada jūnijā parlamentārās izmeklēšanas komisija, starp kuras uzdevumiem bija arī VDK īpašumu pārņemšanas izvērtēšana, savā gala ziņojumā secināja, ka VDK dokumentu pārņēmēju rīcības dēļ 1991. gadā “bija radušies priekšnoteikumi VDK materiālu iznīcināšanai vai izvešanai uz Krieviju” un “ar [Ministru Padomes pagaidu pilnvarotā valsts drošības jautājumos] A. Borovkova atļaujām iznīcināti vai izvesti daudzi VDK dokumenti”.

Kāpēc “maisi” nav publiski pieejami?

Ierobežojumi, kuri liedz publiskot TSDC esošo VDK arhīva daļu, noteikti vairākos likumos — likumā Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, Arhīvu likumā, Fizisko personu datu aizsardzības likumā, Informācijas atklātības likumā, Satversmes aizsardzības biroja darbu regulējošajos normatīvajos aktos.

1994. gadā pieņemtajā likumā Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu noteikta kārtība VDK arhīvu dokumentu zinātniskai izpētei un sadarbības ar VDK konstatēšanai un izskatīšanai tiesā. Likums uzliek pienākumu TSDC un valsts drošības iestādēm neizpaust VDK dokumentos esošo informāciju par personām.

Arhīvu likumā noteikti pieejamības ierobežojumi 1) dokumentiem, kuri satur valsts noslēpumu, 2) dokumentiem, kuru pieejamības ierobežojumus nosaka citi dokumenti, 3) dokumentiem, kuri radīti vai saņemti valsts drošības iestādēs, 4) dokumentiem, kuri satur sensitīvus personas datus vai citu informāciju par personas privāto dzīvi.

VDK dokumenti satur informāciju, kas attiecas uz fizisko personu datiem un privāto dzīvi. Šādas informācijas izmantošanu regulē un aizsargā Fizisko personu datu aizsardzības likums un Informācijas atklātības likums.

Visos minētajos likumos ir noteikta kārtība, kas un kā var izmantot šādus dokumentus. SAB direktors Jānis Maizītis uzsver, ka tie nav valsts noslēpums. Taču, lai ar tiem strādātu, ir jāievēro likumos noteiktā kārtība. Tai skaitā jāsaņem pielaide darbam SAB telpās, kur atrodas TSDC glabātais arhīvs.

Ir arī cita veida iebildumi pret kartotēkas publiskošanu. Valsts drošības iestādes — SAB, Drošības policija un Militārās izlūkošanas un drošības dienests — uzskata, ka VDK kartotēkai nevajadzētu būt publiski pieejamai tāpēc, ka, pirmkārt, pati kartotēka vēl neko nenozīmējot, jo VDK darba lietas neatrodas Latvijā. Kartotēkā ir pieejams tikai konkrētās personas vārds, uzvārds, dzimšanas gads, dzīves un darba vieta, vervētāja un vervētāja priekšnieka vārds un uzvārds. Pēc tā nav iespējams izdarīt secinājumus, ko aģents ir vai nav darījis un ko ir vai nav ziņojis. Bet VDK darba lietas ar aģentu ziņojumiem atrodas Krievijā.

Otrkārt, kartotēkas publiskošana būtu “selektīva pieeja”, uzskata Maizītis. Kartotēkā ir tikai ap 6000 personu uzskaites kartīšu, bet no tām, kā norādījis VDK komisijas vadītājs Kangeris, 4800 bijušas VDK aģenti. (Bijušais TSDC vadītājs Indulis Zālīte savulaik bija minējis, ka kartotēkā atrodami ap 4300 aģentu vārdi). Taču Latvijā 1953. – 1991. gadā bija apmēram 25 tūkstoši VDK ziņotāju.

Taču Maizītis uzsver — tā ir “politiķu izšķiršanās”, nevis drošības iestādes kompetence, vai TDSC glabātos dokumentus nodot Nacionālajam arhīvam vai citādi publiskot. Tādā gadījumā TDSC jālikvidē, bet tā ikdienas funkcijas jāuztic Nacionālajam arhīvam.

Latvijā palikušos VDK dokumentus valsts institūcijas izmanto kā juridiskus pierādījumus atbilstoši Latvijas likumiem — arhīvi sniedz izziņas, tiesībsargājošās institūcijas pēta cilvēktiesību pārkāpumus un noziegumus pret cilvēci. TSDC sniedz atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar kartotēku.

Virkne likumu paredz tiesību ierobežojumus personām, kuras ir bijušas VDK darbinieki vai informatori. SAB pārbauda, vai uz amatu pretendentiem attiecas VDK darbiniekiem un aģentiem likumos noteiktie ierobežojumi.

Ja persona apstrīd sadarbības faktu, to pārbauda tiesa. Kopš stājies spēkā likums par VDK dokumentiem, no 1994. gada līdz 2015. gada beigām pirmās instances tiesās izskatītas 298 lietas. Gandrīz visos gadījumos tiesa konstatēja, ka pārbaudāmā persona nav apzināti slepeni sadarbojusies ar VDK. Tikai dažos gadījumos (no 2007. līdz 2013. gadam — divos) tiesa ir konstatējusi sadarbības faktu.

Personām, par kurām TSDC rīcībā ir ziņas, ka tās varētu būt bijušas VDK aģenti, nav liegts kandidēt Saeimas vēlēšanās, tomēr šī informācija ir jādara zināma vēlētājiem, publicējot to izdevumā Latvijas Vēstnesis, kā arī jāiekļauj ziņās par kandidātiem, kas pieejamas vēlēšanu iecirkņos un Centrālās vēlēšanu komisijas vietnē internetā.

Kā atvērt “maisus”?

Diskusijas par nepieciešamību “čekas maisu” saturu publiskot noritējušas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Ik palaikam tie bijuši politisko cīņu priekšmets.

2004. gada maijā Saeima negaidīti nobalsoja par Zaļo un Zemnieku savienības deputāta Leopolda Ozoliņa priekšlikumu, ka VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga atdeva likuma grozījumus Saeimai atkārtotai caurlūkošanai. 2006. gada jūnijā Saeima atkal pieņēma grozījumus likumā, ka bijušo VDK aģentu vārdi jāpublicē laikrakstā Latvijas Vēstnesis. Vīķe – Freiberga arī tos atdeva atpakaļ Saeimai.

2015. gada aprīlī Saskaņas frakcijas deputāti iesniedza Saeimā likumprojektu, kas paredzēja nododot Latvijas Nacionālajam arhīvam visus VDK dokumentus, kas ir Totalitārisma seku dokumentēšanas centra un citu valsts glabātavu rīcībā, un noteikt šo dokumentu brīvu pieejamību, kā arī nodrošināt, lai līdz 2017. gada 1. janvārim tiktu publicēti dokumenti, kuros ir informācija par VDK darbiniekiem un informatoriem. Saeima šo likumprojektu noraidīja.

Pašlaik Nacionālā apvienība sagatavojusi likumprojektu, kas līdzīgi paredz līdz 2018. gada 1. jūnijam VDK dokumentus no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur līdz 31. decembrim tiktu pētīti un publicēti ar zinātniskiem komentāriem visu veidu VDK un arī LKP dokumenti.

Taču Saeima jau 2014. gada maijā ir pieņēmusi grozījumus likumā Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, kuri noteic, ka VDK dokumenti publiski būs pieejami pēc to zinātniskās izpētes, kas jāveic līdz 2018. gada maija beigām. Saeima nolēma, ka “VDK dokumentu zinātnisko izpēti atbilstoši šā likuma mērķim veic Ministru kabineta izveidota speciāla starpdisciplināra komisija” un “VDK dokumenti pēc to zinātniskās izpētes ir publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā”. Kā VDK dokumentu zinātniskā izpētes termiņš noteikts 2018. gada 31. maijs.

Komisiju izveidoja 2015. gada jūlijā. Komisijā ir 23 zinātnieki, to vada Kārlis Kangeris. Komisijai līdz 2018. gada 31. maijam jāsniedz ziņojums ar lēmumprojektu par VDK dokumentu nodošanu atklātībai.

Komisija ir publicējusi 4 rakstu sējumus par VDK darbību, taču joprojām nav strādājusi ar TSDC esošo VDK arhīva daļu, par kuras nodošanu atklātībai tai uzdots sagatavot ziņojumu. Četri komisijas pētnieki tikai decembrī aizpildījuši SAB veidlapas, lai saņemtu atļauju darbam ar TSDC arhīva dokumentiem SAB telpās, kā to noteic likums. SAB sācis šo pētnieku pārbaudi atbilstoši noteiktajai kārtībai.

Līdz ar to ir šaubas, vai komisijas pētnieki spēs izpētīt visu SAB pieejamo VDK dokumentu klāstu līdz noteiktajam termiņam atlikušajā laikā.

“Čekas maisi ir jāatver — par to jau likumdevējs ir lēmis,” premjerministrs Māris Kučinskis teica 2017. gada 13. decembrī. “Komisijas galvenais uzdevums ir dot rekomendācijas Tieslietu ministrijai, kurai pēc tam jāizstrādā kārtība, kā tas tiks publiskots.” “Nezinu, kāpēc viņi tās pielaides nav gadiem kārtojuši,” premjerministrs teica.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu