Valsts valodas dienā – Kam sirds nelec jo līksmi, latvju vārdus dzirdot

turpinot iepriekšējo …informatīvās plāksnes apkārtnes apķēpājuma aizkrāsošanu uz mājas sienas E.Melngaiļa ielas sākumā.
Neiespējami, ka neviens skolotājs, pasniedzējs, neviens ministrijas darbinieks, ne kāds no
turpinājums…informatīvās plāksnes apkārtnes pamatīgā apķēpājuma aizkrāsošanu uz mājas sienas E.Melngaiļa ielas sākumā. Tieši pirms Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem, glābjot komponistu un Latvijas kultūrcilvēkus no apkaunojuma nevērībā pret izcilo savas tautas komponistu, folkloristu, kordiriģentu, publicistu, Dziesmu svētku organizatoru un virsdiriģentu! Šo apķēpājumu varēja redzēt ikviens pa Kr. Vldemāra ielu garāmbraucošais, ikviens netālu no šī stūra esošās Kultūras ministrijas un Zirgu pasta aktīvists, kas īstenībā izrādījies pasīvists. E. Melngailis taču mums ir atklājis latviešu tautasdziesmu valodu brīnumskaistās melodijās!
Panācu minēto bez augsta amata, bez statusa, atpazīstamības, bez pazīšanās un kontaktiem. Pretēji vienaldzīgajiem skolotājiem, pasniedzējiem, studentiem, visiem, kas brauca uz skolu Slokas ielā (tagad pietura mainīta) vai uz Stradiņa universitāti līdz Dārza ielai. kuri nereaģēja uz valodas kropļojumiem. Reaģēju es ar nesmierinātību pret trūkumiem un vienaldzīgajiem.
Valodas dienā sirsnīgs sveiciens visiem, kuri nenodod savu valodu, sveiciens visiem cittautiešiem un arī tiem, pagaidām mazākumā esošajiem krieviem, kuru dzimta šeit ir ieradusies, patiesi ciena valsti, kuras saudzīgā gādībā atrodas, mācās un lieto latviešu valodu gluži tāpat ,kā ikvienā citā zemē tās tautas valodu, kurā viņi ierodas, nepretendējot uz kādām īpašām privilēģijām, bet brīvi kopjot savu valodu un kultūru ģimenēs un kopienās, kā to dara latvieši ārzemēs un citu tautu pārstāvji, pametot savu etnisko dzimteni.

j

Paldies autoram. Izsmeļoši. Es rīkojos praktiski : panācu kādas Rīgas radiostacijas diktores/praktikantes no zilo ezeru zemes mēģinājumus nesekmīgi ielauzties latviešu literārās valodas daiļskanīgajā plūsmā. Viņa nespēja atkārtot Akvelīnas Līvmanes varoņdarbu. Panācu sabiedriskā transporta pieturvietas “Dārza iela”ieskaņojuma pārrakstu, stiepto ā intonāciju nomainot ar lauzto. No kādas bibliotēkas sienas panācu kaitinoši ilgi demonstratīvi lielīgā uzraksta Гриша nodzēšanu. Īsi pirms Dziesmu svētkiem panācu E. Melngaiļa