Īpašā Kaija

Par Īvandi Kaiju man ir klaji negatīva nostaja, jo par vienu no pasaules ļaunumiem es uzskatu to, ko mūsdienās dēvē par feminismu.

Lūk, izlasīju grāmatu – Sarkanais apelsīns. Jo bibliotēkas e grāmatās pārvērš tādas vieglā satura grāmatas un krimiķus. Lūk, izlasīju un tās grāmatas saturs ir par sievieti, kura ir alkoholiķe, kura nodzērusies nespēj īsti atbildēt par savas meitas drošību un labklājību, bet tad viņa uzzin, ka viņas vīrs viņu dzērumā mīlējis – sic!!! – izvarot, to filmēt un pats orgasmu guvis ar smacēšanos. Un tā sieviete – autore, liek savai varonei teikt tādus vārdus , ka jā -es rīkojos slikti, bet mans vīrs rīkojās daudz sliktāk. Nu un es stingri un cieti domāju, ellē šādas sievietes ar šādu morāli un domāšanu. Tu bernu dzemdēji, tu bērnu pakļāvi nāves briesmām, nevis tavs perversais vīrs. Un tu raksti veselu garu grāmatu, lai savu launumu attaisnotu un vīra ļaunumu nosodītu . Nē un miljons reižu nē un lai man piedod Grīnuma un visi viņas svētie, bet šo monogrāfiju visticmāk, ka nelasīšu. Ja akkurāt iekritīs rokās, jā, šķirstīšu, bet nemeklēšu un nelasīšu

Izlasīju vienkārši izcilu grāmatu – Gunārs Bībers -Astoņas lekcijas. Ja vēl kādā gramatnīcā būs – nopirkšu. Ļoti vērtīga grāmata. Tādi cilvēki ir mūsu zelts ar pašu augstāko provi.
Un lūk, viņš – Bibers stāsta par Ibsenu . Ka ar Ibsena mākslu tā problēma ir tāda – cik cilvēku grib dzirdēt patiesību, ir gatavi pieņemt patiesību par sevi, par savu tautu, valsti, ticību, vēsturi utt. Bībers pamato, kāpēc Ibsens ir pasaules dramaturģijas viena no virsotnēm un vienlaicīgi, kāpēc Norvēģijā Hamsuns un Bjērnsons ir populārāki, iemīļotāki par Ibsenu. Jā, jo Ibsens stāsta to, ko cilvēki vienkārši negrib, nav gatavi dzirdēt.
Un te man divi novērojumi – mēs esam tik vāji, ka spējam vien aiz laimes kliegt par uzvaru hokejā, vai basketbolā, bet piemēram, runāt par savu vēsturi, par mūsu plusiem un mīnusiem, par mūsu kļūdām, mēs neesam gatavi runāt. Spriest. Un arī tie, kuri sevi par gudriem un vareniem iedomājas baidās no pretēja, kritiska viedokļa.
Atkla Bībers tai grāmatā saka -ka viņš grib tādu semināra nodarbību, kurā būs pretrunīgi viedokļi, nevis visi vienprātīgi vienādi domās par semināra tēmu. Laikam bija Satrs tā tēma.
Aivars Stranga uzrakstījis gramatas par starokaru Latviju. Bet mēs sabiedriba neesam gatavi par to saturu runāt un strīdēties, jo tādējādi mēs varam zaudēt iluzoro priekšstatu par savu valstiskuma varenību. Un vienlaicīgi – mēs tādējādi zaudējam varu, ietekmi paši savā valstī.

Gundeguma Grīnuma ir izcilība, noteikti un lai man piedod, ka es te ielīdu ar savu Bīberu. Bet man grāmata jāatdod bibliotēkā un gribēju par to uzrkastīt.