Princips dzīvības cenā?

tu cilvēks nevari vairs nekur, neko – bez negatīvisma – arī melnas bezspēka skaudības, ka varētu taču citādi – bet nekā – nevaram – no fb – tas, kā Rīgā izcērt kokus, asfaltē zaļās zonas , cik neaizsargāti ir cilvēki pret valsti – nu kaut vai lasu par saules paneļiem – par plāniem mūsu jūras piekrasti atdot ārzemju investoriem peļņas gūšanai, par nespēju aizsargāt mūs pret banku , pret farmācijas biznesa utt kampšanas… bet kaimiņi var – Lietuvā neļauj būvēt, kur nelikumīgi nocirsti koki, famrācijas alkatīgais bizness ierobežots, jau sen bankas dalās ar valsti virspeļ ņā no rigibor pacelšanas – tikai pie mums ….
Dāce Meiere
8 h ·
ziniet, ir tāda lieta, katru reizi, kad atbraucu uz Viļņu, es skraidu apkārt un vēroju pārmaiņas. un ar katru reizi skaudīgāk. šoreiz jau ar tādu kā izmisuma pieskaņu. nē, zaķīši, Rīga vairs nekad nepanāks Viļņu. piedodiet, bet Rīga ir kļuvusi par padirsto iespēju galvaspilsētu. atbrauciet uz Viļņu, paskatieties, vienalga, no kura rakursa vēlaties, un ieraudzīsiet.
tur, kur manā jaunībā bija grausti, pelēcība un tukšaines, tagad ir vietas, kur gribas dzīvot un strādāt. pilnīgi jauni un atdzimuši rajoni. turklāt tādi cilvēka dzīvei piemēroti – nedaudzi stāvi, viss zaļš, balkoni, veloceliņi, vietas āra vingrošanai, rotaļlaukumi, māksla, vietas izklaidei, veikali, veikaliņi, ēstuves, iestādes. kaut kas neticams. un tas viss pilns ar dzīvību, ar jauniem cilvēkiem, ar bērniem, kas vēl ratiņos, un tādiem, kas tekalē paši. nē, bildēs cilvēku gandrīz nav, es svešus cilvēkus nebildēju. bet tāāāda skaudība!
un vecpilsēta – dzīva, rosīga, apdzīvota, pilna ar vietējiem, pilna ar tūristiem. visiem vietas gana un ir, ko darīt. un vispār visa pilsēta tāda, it kā nekādas sērgas nebūtu bijis. es nezinu, vai tie, kas Rīgā dzīvo uz vietas, ievēro, ka Rīgas centrā (izņemot smalko, kluso centru) dzīvība ir labi ja aiz katra trešā vai ceturtā skatloga. un iebraucējam (par kādu esmu kļuvusi) izskatās, ka pāri gājis mēris vai atomkarš. nedzīva tā Rīga, piedodiet. te dažas bildītes no jaunā Paupes rajona.

nezinu, nezinu, nezinu …. kopš teātra kolektīvs uz urrā pieņēma vītolu – kārtējo apsūdzēto varnesi – kaut kā nepareizi un šķērmi – kaut kā baigi putinistiski čekistiski šķiet visa šitā teātra spēlēšana par augstām un smalkām lietām

Es jau labi saprotu, ka ja es būtu šī teātra aktrise – diez vai es būtu revolucionāre un ar plakātu pret vītola negodīgumu protestētu – bet nu no malas skatoties – tā visa mūsu gara un dvēseles netīrība, vājums – tas tik nenormāli nomāc, nospiež – tik nenormāli gribas kaut ko tīru – skaistu –

FB redzēju tādu video – Ukrainā jauni puiši baltos kreklos , meitenes baltās kleitās un tad uztaisīts liels eņģelis – ar spārniem un visu to Debesu atribūtiku – tāds teatrālisms nodomāju – bet tad skatījos vēlreiz un domāju, bet ļoti iespējams, ka bez tā viņi nemaz vairs nespēj – bez tā teatralizētā atgādinājuma par baltu mākonu padebešiem , par labajiem eņģeļiem , par Tā Kunga žēlastību

es nezinu, nezinu, nezinu kā es to rudeni pārdzīvošu ,jo vērojot, kas notiek Latvijā, pasaulē , kas tepat aiz loga – baigi nomācoši – baigi bailīgi, mazcerīgi, lai neteiktu – bezcerīgi – un pilnīgi par visu