Kāpēc mēs nevaram atļauties dzīvot bez dzimumu līdztiesības?

Daudzi maldīgi uzskata, ka 8. marta autores ir Roza Luksemburg un Klāra Cetkin. Nē tās bija Čikāgas prostitūtas, kas izgāja demonstrācijā ar prasību palielināt matrožiem algas.

Sievietei nevajag dzimuma līdztiesību, viņas apzinās un racionāli izmanto savas dzimuma privilēģijas. Ir mūžīgi nelaimīgas bābas, kurām par visu varu vajag ar vīriešiem mērīties krāniņiem, tā saīsinot savu mūžu līdz vīrieša mūža ilgumam. Pie viņu kapu kopiņas parasti salasās maz cilvēku, jo viņas bieži nav izpildījušas Dieva doto sievietes funkciju, bet viņu bijušie piegulētāji vai padotie darbā, to jau parasti ir aizmirsuši. Katrā ziņā, sievietes Saudi Arābijā ir nesalīdzināmi laimīgākas, nekā sievietes Latvijā, kaut vai tāpēc vien, ka tur ģimenēs sievietēm nav iespēju uzsākt strīdus. Protams, nevajag pārspīlēt, atgādinot par viduslaiku Irānu un Afganistānu.

Domāju, ka pie apmierinošas atbildes nenonāksim, ja turpināsim uz sievieti skatīties vienīgi kā uz darba spēku ar vietu un lomu darba tirgū. Un pat attiecībā uz ģimeni izcelsim vienīgi ģimenes produktīvo posmu un ar aizdomām skatīsimies uz ģimeni kā uz potenciālu apgrūtinājumu un vardarbības avotu.
Neņemsim vērā, ka bērni un ģimene ir būtiska sievietes identitātes daļa. Ka ir funkcijas un lietas, kuras, kaut vai tīri emocionāli, nevar izdarīt neviens vīrietis vai institūcija, un arī nevajag to darīt.
Tas, ka nabadzībai mūsu valstī ir sievietes seja, manuprāt, ir nesakārtotas un fragmentāras likumdošanas rezultāts. Piemēram, netiek ņemts vērā, ka sievietes dzīvo ilgāk un izaudzinātie bērni un mantota laulāto pensija varētu varētu dot garantijas vecumdienām un stiprināt ģimenes institūtu, un mazināt veco cilvēku nabadzību.

Izvēsrsts, ekonomiski pamatots raksts. Jautājums ir par valsts lomu, vai ir kādi objektīvi iemesli, likumsakarības, kāpēc visos rādītājos ieņemam pēdējās vietas? Esam izglītota, tehnokrātiska, kulturāla sabiedrība, vērsti uz Eiropas vērtībām, cienam un novērtējam sievietes lomu un autoritāti, bet kā sociāli ekonomiskie, tā – otoros svaru kausos esošie demogrāfiskie rādītāji, uzdod jautājumus par cēloņiem.
Autore atsaucas uz tradicionālajiem aizspriedumiem, priekšstatiem par sievietes lomu, bet vai ar to visi cēloņi ir izsmelti?

Arī pēc šī raksta izlasīšanas nekļuva skaidrs, vai sievietes pelna mazāk tāpēc, ka ir mātes.
Proti, vai konkrēta amata atalgojums nosaka atšķirību pēc dzimuma.
Bērns jāiznēsā, jādzemdē, jāaudzina. To dara sievietes un es noteikti gribu, lai tas tā paliek mūžīgi.