Bezgalīgais stāsts

Esmu lasījusi par tādu domu, ka citos cilvēkos, pasaules kārtībā mēs kritizējam to, kas visvairāk ir mūsos pašos.
Un sev par mežonīgi dziļu nožēlu es atzīst, ka tajā domā ir dziļa patiesība.

Lūk, bibliotēkā paņēmu Gundegas Repšes –
Naži betonā. Un pēkšņi sapratu , cik līdzīgas esam vienā aspektā – absolūts paškritikas trūkums, nu labi, ne absolūts, bet paškritikas trūkums un pasaulē viss ir slikti. Labi ir tikai mūsu iedomu pasaulē.

Klau, nu ir tā. Man ir grūti labu vārdu par Repši pateikt, bet nu redz – kaut kādā leņķī, kaut kādā esamības nogrieznī – sēžam uz viena plauktiņa. Un tā ir dīvaina sajūta. Ļoti.

Starp citu, Gekas = Repšes filma par K.Fridrihsonu, manuprāt, bija pārpoetizēta.

Ja es nebūtu zinājusi, kādus faktus pa KF iepriekš, es filmu saprast nespētu. Un uzreiz aizdomājos, ka varbūt tā ir šodienas trakās pasaules vērtība – ka nav jāsaprot, ka pietiek, ja jūti.

Un vēl, ar baudu pārlasu Repšes un Purmales dialogus grāmatā. To esmu ielikusi savu sirdsgrāmatu plauktā.

Un vēl – Gekai , vienkāršs cilvēcisks paldies, ka sirds īstajā vietā.

Tā jau nav tāda pašsaprotama lieta.
Paldies!

Es Krievijā biju šķiet 2011.gadā. Tikai Pēterburgā biju un liekot roku uz sirds – nevienu pašu ! sliktu vārdu nevaru liecināt. Tikai to labāko.
Toties tagad – karš Ukrainā man vienkārši sit ticības un cerības pamatus no kājām. Kā var būt – var skaitīties kultūrtauta un orki vienlaicīgi. To es saprast nespēju.
Ja nu vienīgi tā kā tas ir arī Latvijā – tā kultūrtauta ir viena sabiedrība un tie orki ir cita sabiedrība. Abas eksistē līdzās mierīgi, kamēr mainās spēku samēri un tad sākas katastrofa.

Numurā ir Balodes – Ūdres stāsts. Un tā ir atbilde uz jautājumu , vai šodienas sievietes spētu izturēt okupācijas, deportācijas smagumu.
Es domāju, ka visu izšķir mīlestība un cilvēks, kurš ar to dzīvo. Jo cilvēki esam dažādi.
Es līdz melnai zemei varu nolamāt prezi levitu, bet es ne ar pušplēstu vārdu nenosodīšu sievietes, kuras izvēlas nedzemdēt. Vai nenosodīšu nekad prostitūtas – es domāju savas miesas tirgotājas nenosodīšu. Cita lieta prostitūtas un suteneri, kuri tirgo mūsu – nodokļu maksātāju miesas un dzīves. Tiem nu mūža ieslodzījums karcerī. Es būtu par to.

Konkrēti es esmu daudzkārt rakstījusi, ka uzskatu , ka sabiedriskie mediji Latvijā ir kremļa varas ietekmē, vai pat kontrolē.
Atzīmējām Barikāžu dienas Latvijā.
Kāpēc lsm.lv bija jāliek labvakar žurnālists rubenis, par kuru ir aizdomu ēna par sadarbību ar vdk?
Mums nebija, nav neviena tīra, neaptraipīta Barikāžu laika cilvēka? Paskatieties un paanaluzējiet, kyr sodien ir tie, kuri anonīmi klusi cīnījās par brīvību un kur ir tie, kuri vai nu bija vdk štatos, vai vdk aizvējā.

Kamēr krievi neapglabās ļeņinu, tā tauta Sauli neredzēs, kamēr mēs viens otram acīs skatoties nelustrēsimies- arī mēs Sauli neredzēsim. Diemžēl.

Ķoniņu brīvciemi grāmatā, viena no atmiņu stāstītājām par izsūtījumu – uzdod izmisīgus jautājumus- kāpēc mēs Latvijā saucam vārdos upurus- nošautos, nomocītos, nomirušos, bet kāpēc mēs nesaucam vārdos nodevējus, sarakstu sastādītājus, izvesto cilvēku mantu izzadzējus?! Kāpēc mēs nespējam, negribam izvērtēt vēsturi?! Tad tie levita un nollendorfa izraudzītie būs tie vērtētāji, nevis profedionāli pētījumi?

Tikko slavēju grāmatu – Ķoniņu brīvciemi. Bet – tā tēma ir mazpētīta, mazanalizēta.
Piemēram , es domāju, ka ķoniņi bija kolaboranti. Ka viņi sadarbojās ar iebrucējiem. Bet vai es pareizi domāju, vai tas bija slikti vai labi? Kolaborēt ar stiprāko. Jo mēs jau tagad arī kolaborējam- visi. Neviens cits šo vēsturi nepētīs un ja prezis levits atņems naudu esošajiem pētījumiem, lai to nodotu birokrātiem, tad vēstures zinātni varam norakstīt, tautas atmiņu nolaist kanalizācijā, vai ja tā pārplūdusi, Daugavā

Un – vakar noskatījos Kultūršoks. Nu cilvēki mīļie, nu apturiet to prezi levitu,kamēr viņš vēl milzīgajam postam, ko jau nodarījis nenodara vēl lielāku – proti, vienmēr varbūt vēl sliktāk. Proti, tā vietā, lai finansētu vēsturnieku darbu, lai
apturētu jau esošo vēstures institūtu slēgšanu,lai apturētu talantīgu specilistu , vēstures pētnieku atlaišanu no darba, levits pēc nollendorfa ieyeikuma radīs jaunu birokrātisku institūciju vēstures nozares privatizēšanai un kontrolei.

Jau okpuācijas muzeju, kuram savulaik es nodevu pierakstītās izsūtīto atmiņas , privatizēja. Tagad visu privatizēs sorosisti satoristi…

Tas ir nenormāli. Nu ir. Tas ož pēc asinīm, pēc jēru asinīm , kur levits ar nollendorfu kā pirmie slakteri

Es pat nezinu, kur rakstīt, kur vērsties pret to ārprātu

Dz.Gekas filmas par Sibīriju esmu skatījusies, bet nevienu neesmu noskatījusies. Mana emocionālā kapacitāte tām ir par mazu.
Lūk, ar baudu lēnām lasīju un izlasīju autoru kolektīva grāmatu Ķoniņu brīvciemi. Daudz publicēti LVVA un ķoniņu atmiņas. Izcili, bet – beigās par padkrievu represijām. Tā necilvēcība – tas nav prātam aptverams. Māti mobilizē koku ciršanai- bērnus nodod bērnunamam,kurā bērni mirst bada nāvēs.
Es zinu, ka tā nedrīkst domāt, kur nu vēl ralstīt, bet tas grāmatas nobeigums ar padkrievu represiju aprakstiem it kā to grāmatu ar asinīm apšļakstījis. Tā ir skaisti iesieta grāmata, bet nu tomēr likšu kaut kur aiz citām grāmatām.