Namu siltināšanas “atslēga” – aktīva pašvaldību iesaiste

Viss tas jau sen zināms, pārbaudīts un realizēts sākot ar Valmieru, Liepāju un citām pašvaldībām. Manuprāt pats energoefektivitātes uzlabošanas modelis ir nepareizs un nepiemērots Latvijas apstākļiem. Pirms pašvadību vēlēšanām politiskie spēki gandrīz vienbalsīgi stāstīja par nepieciešamību pasākumus realizēt veseliem kvartāliem. Diemžēl viņi nekonkretizēja konkrētus pasākumus kādā veidā šādus pasākumus varētu realizēt, jo viena lieta kaut ko abstrakti sasolīt, cita zināt un mācēt šos solījumus izpildīt. Iespējas nenoliedzami ir, piemēram bēņiņu vai savienoto jumtu siltināšana, Šādi darbi minimāli traucētu un apgrūtinātu iedzīvotāju ikdienas dzīvi, Nākamā lieta ir apkures sitēmas pārveide, nodrošinot iespēju regulēt temperatūru un sasaistot šādu regulēšanu ar izmaiņām komunālo pakalpojumu rēkinā. Šādi pasākumi būtu samērā vienkārši realizējami un arī nav tik finansu ietilpīgi. Pašvaldībām ir lielas iespējas šādus pasākumus realizēt, jo vairumā daudzdzīvokļu ēkas apsaimnieko pašvaldibu kapitālsabiedrības. Arī siltumapgāde ir pašvaldību atbildībā. Kāpēc tad šādi pasākumi nenotiek ? Manuprāt tāpēc, ka pienākumu izpildes kontrole notiek pēc nepareiziem kritērijiem, kas vispārzināms, kā “līdzekļu apgūšana” – ērtāk realizēt vienu projektu par miljonu, nekā simts par desmit tūkstošiem. Kritērijiem, jābūt pavisam citiem, piemēram enerģijas patēriņa samazinājums, jo tas stimulētu pirmkārt realizēt efektīvākos pasākumus, ne finansu ietilpīgākos.

Uz nopotēšanu varturi aizdzina latvietīšus, kā lopiņus uz kautuvi, bet kad ir valstiski nozīmīga lieta, to nevar dabūt gatavu. Varbūt dombrovski, kariņi, pabriki, pavļuti, reiri nemaz negrib, lai mājas būtu nosiltinātas, Latvija mazāk barotu krievijas militāri rūpniecisko kompleksu un iedzīvotāju dzīves kvalitāte būtu augstāka?