Ukraiņi no elles

Diemžēl esam vāji – kā tauta,kā valsts. Vakar tv kāds stāstīja,ka ziedojumi Ukrainai ir stipri samazinājušies.

Lasu,ka ukraiņu bēgļus nav kur izmitināt. Jantarnoj bereg un kā to otru viesnīcu sauca – slēdza. Nu vai tur nevar ielikt bēgļus.
Es izdomāju atdot bēgļiem daļu no saviem pārtikas uzkrājumiem un pateicos eņģēļiem,kuri man lika pārbaudīt,vai ir derīguma termiņi utt.
Termiņi derīgumam ir,bet pat rūpnieciski aizlīmētās sēklu un griķu un miltu pakās ir kodes. Žēlumagals,bet izmetu pārtiku- šodienas cenās – ap 100 eur vērtībā.
Bija lašu konservi. Domāju – pati apēdīšu. Termiņi ir kārtībā, viss it kā ir, bet viņi – tie laši kobservos smirdēja.
Un man ir gan neziņa,ko darīt,vai ir vērts taisīt uzkrājumus,gan tāda bezspēcība,ka es neko nevaru ,pat to ko domāju,ka varu.
Draugs mierina,ka citiem nav vueglāk un tomēr…
Ko mēs daudz varam līdzēt