“Atbrīvošana”, “uzvara” vai kas cits?

“Līdz ar to var teikt, ka apzīmējums “Uzvaras piemineklis” nav saīsinājums, bet gan politisks konstrukts.”
Der aizdomāties – latviešu lietotais saīsinājums ir ideoloģiski iekrāsots, politiski motivēts Krievijas propagandas instruments. Vēl šodien klausos Latvijas televīzijas kanālā visjaunākās paaudzes žurnālists lieto tieši šo apzīmējumu, kas liek domāt, ka okupācijas jautājums nav pašsaprotams.
Nianses, detaļas daudz ko pasaka, pauž attieksmi, nes vēstījumu, veido sabiedrisko domu. Domāju, ka arī vizuālā materiāla izvēle nevar būt nejauša – nav īsti saprotama mediju izvairīšanās rādīt monumentu kopumā, nenogriežot karavīru grupu, un tādejādi pasniedzot pieminekli ne tikai no vizuāli komplimentējošā skatu punkta, bet arī izdabājot pārprastai tolerancei pret okupācijas armijas piesaukšanu. Bet tiešām, iesaku pievērst uzmanību mediju izvēlei, ilustrējot tekstu vai sižetu!

Okupācijas pieminekļa celtniecībai kāds krievu idiots bija izdomājis vākt līdzekļus no iedzīvotāju ziedojumiem. Mūsu kolektīvā, kas kā par brīnumu bija gandrīz 100 procentīgi latvisks, neviens pat nedomāja maksāt par kaut kāda sūda uzsliešanu Latvijas galvaspilsētā. No visa vairāk nekā 70 cilvēku kolektīva naudu kaut cik brīvprātīgi ziedoja divi vai trīs komunisti un daļas priekšnieks.
Neraugoties uz to, ka ar mums ilgak nekā mēneša garumā tika vestas :) ” pārrunas”, neviens neziedoja. Tad viena jaukā algas dienā pie kases stāvēja vecis, kas visiem saņemot algu lika parakstīties par “ziedojumu” , kas reāli tika atvilkts no algas. Baidoties protestēt , cik zinu, visi arī parakstījās. Cipari bija dažādi – man toreiz (1979. gadā) bija maza alga – krievi atvilka 5 rubuļus, inženieriem – 7,50, nodaļu vadītājiem 10 rbļ utt.
5 rbļ bija vairāk nekā vienā darbadienā par darbu saņēma piemēram, sanitāri vai medmāsas.

Krievu necilvēku: civiliedzīvotāju masu slepkavu, sadistu, marodieru un vecenīšu izvarotāju, pastrādāto zvērību un Staļina asiņainās uzvaras pār cilvēcību un veselo saprātu, slavinošais istukans ir mūsu prokremliskās kleptokrātijas un sodomijas, sākot ar “Latvijas ceļu” un turpinot ar tā tikumu un ideju pārņēmējiem, nenomazgājamā Kauna stabs.

Es, kā meitene, braucot ar tramvaju garām Uzvaras laukumam vēl atceros, ka tur vairākas dienas karājās pakārtie vācu karavīri. Pēc tam man pieaugušai bija jāmaksā par šī pieminekļa celšanu. Darbā vēl protestēju, sakot, ka tur taču karājās vācieši un es nemaksāšu. Vienalga atvilka. Redzot krievu karavīru izdarības Ukrainā un atceroties arī dzirdēto par vācu sieviešu izvarošanu kara laikā – tas mūsu “mīlestību” pret mūsu tā saucamajiem “atbrīvotājiem” neveicina.
Tagad vēl ir dzirdēts, ka Staļins nav paspējis pilnībā “iztīrīt” Baltiju no tās iedzīvotājiem. Vispār – izmisums pārņem, dzirdot Putina sapņus arī par Baltiju.