Ukrainas armijas voluntieris

Vakardien līdz 1 naktī skatījos tv ziņas, beigās vienkārši aizmigu pie tv.

LTV1 bija ļoti labi informatīvi ziņojumi.
Par ko man rūgtums nepāriet – par sakaņieti regīnu ločmeli. Necilvēks,citādi nepateikšu. Ukrainā šauj cilvēkus iebrucēji krievi, šauj arī krievus , nav jau visiem uz pieres rakstīta tautība, bet viņa – ločmele nekautrējas reklamēties vēlēšanām – esot jādomā,lai Latvijas krieviem netiktu traucēta Krievijas pensiju piegāde.

Tādas ekstremālas situācijas parāda,kurš ir cilvēks,kurš necilvēks.

Politiķus intervēt vajadzētu ļoti ierobežoti, viņiem uz līķu kaudzēm pakāpties tas pats,kas pačurāt

Lasu ziņas. Ukraiņi saņēmuši gūstā krievus, notriektas krievu lidmašīas un helikopters. Labi,prieks un cerība,ka ukraiņi cīnās,bet- vai tad ukraiņu pusei nav zaudējumi?

Kara situācijā uzticamas mediju ziņas ir vēl svarīgākas kā miera apstākļos.

Vai mums ir uz to cerības? Nu pavisam drīz to redzēsim

[bet par šoferi, kas mums aiz muguras taurē, neapmierināts par šo sīko huligānismu, Atis izaicinoši pasmaida.]
Pārlieku lliela atrašanās frontes līnijās cilvēkus sabojā. Artim jau vajadzīga psihologa palīdzība. Žēl, ka viņš ir vienīgais Latvijā kara korespondents, nav ar ko nomainīt, lai viņš drusku redzētu arī mierīgu dzīvi.. Tas nav pārmetums, vienīgi konstatējums. Līdzīgi ir arī ASV ar kara veterāniem.