Kur ņemt skolotājus?

Izglītības revolucionārais gars neguļ. Tieši vakar iznāca viens podcast, kurā Hamburgas matemātikas profesors Edmund Weitz aicina skolās likvidēt matemātiku (nosaukums ir pārspīlēts, taču ne bez pamata). Ķā viņš stāsta, matemātikas dievināšana skolās ir pārspīlēta. Matemātika nevar būt svarīgāka par mūziku! Skolēniem, kuriem eksaktās zinātne nav dzīves aicinājums, pietiek ar matemātikas pamatiem. Viņš pat matemātiku pieskaita pie humanitārajajām zinātnētm, un dara to loģiski (būs jāizlasa viņa grāmata).
Viņš pat norāda uz vēl interesantākām lietām, piemēram, savās sarunās ar Siemens inženieriem vai informātiķiem viņš norāda, ka matemātiku neviens no viņiem savās darba vietās neizmanto, jo nav nepieciešamības. Piemēram, inženieri varētu izrēķināt daudzas lietas, bet viņi nedrīkst to darīt, jo var pielaist kļūdas savos aprēķinos. Tāpēc viņi vadās tikai un vienīgi pēc ieprikš izstrādātām tabulām, lai izslēgtu cilvēcisko kļūdu.
Podcast diemžēl ir vāciski –
https://www.spektrum.de/podcast/spektrum-podcast-warum-so-viele-menschen-mathe-hassen/1965886

Pēdējos gados uz izglītību skatos ne tikai kā pakalpojuma patērētājs (kā savu bērnu tēvs), bet arī kā aktīvs tās dalībnieks. Strādāju Vācijā jau četrus gadus par skolotāju palīgu. Nedaudz piestrādāju arī par mājskolotāju, hobija pēc. Par skolotāju kļūt pagaidām neplānoju, lai gan tādi piedāvājumi man ir izteikti. Pirmkārt, tas laupītu laiku maniem bērniem (man tādi ir 5). Otrkārt, īsti neticu mūsdienu izglītības sistēmai, kādu to piedāvā Vācijā vai Latvijā. Neredzu jēgu ik dienu gatavot skolēniem kādu obligāto mācību priekšmetu un mēģināt viņiem to “pārdot” par katru cenu, apzinoties, ka vairumam no viņiem to dzīvē pavisam noteikti nevajadzēs. Tai pašā laikā es labi saprotu, ka bez izglītības cilvēkam nav nākotnes.
Pagājušajā gadā nomira Sir Ken Robinson. Viņa uzstāšanās 2006.gadā ted.com platformā joprojām ir visskatītākā no visām šeit pārstāvētajām intervijām. To sauc “Do schools kill creativity”. Ar sieviņu esam to noskatījušies daudz reizes. Tā mums vienmēr ir kā laba teātra izrāde, bet ar rūgtu pēcgaršu. Jo dzīvē mācību process joprojām noris bezpersoniski. Vācijā mums ir labs piemērs skolu sistēmas pārmaiņām, kurām sekojam jau vairākus gadus. Skolu mācība platforma “Schule im Aufbruch” tika nodibināta pirms 10 gadiem (https://schule-im-aufbruch.de/). Šīs platformas līdzdibinātājs ir viens no vadošajiem Vācijas neirozinātniekiem daudzu pētījumu un grāmatu autors par cilvēka smadzeņu darbību saistībā ar mācīšanās procesu – prof. Gerald Hüther. Abi iepriekš pieminētie kungi ir savas jomas korifeji un ir vienisprātis, ka tas, ko un kā māca mūsdienu skolās ir neatbilstoši mūsu dinamiskajam laikmetam un arī cilvēka dabiskajām spējām. Izglītība daļēji atražo paklausīgus strādniekus, bet pilnībā iznīcina personības un individualitātes. Šo faktu apstiprina arī Vācijas uzņēmumi, kuri sūdzas – mums nevajag uzņēmumos teicamniekus, mums vajag ārpus rāmjiem un kritiski domājošus speciālistus, kuri ir sajūsmā par izvēlēto profesiju. Piemēram, ASV uzņēmumā “Tesla” var pieteikties strādāt jebkurš cilvēks bez izglītības. Jo, tās vadītājs Elon Musk saka, – mani neinteresē kādi tev ir diplomi, mani interesē tas, ko tu spēj paveikt. Šādas publikācijas presē tikai apstiprina man līdzīgi domājošo vecāku pārliecību, ka izglītība, kādu to piedāvā vairums pasaules skolās ir neefektīva. Padomāsim loģiski, pirmkārt, informācijas šodien ir pieejama ikvienam par brīvu un skolēni bieži ir gudrāki par skolotāju. Otrkārt, bērnu uzvedība un uztveres spējas ir kardināli mainījušās, kad mums vēl nebija interneta un viedo ierīču. Diemžēl vairums bērnu uzvedība un spējas mācīties ik gadu kļūst vājākas, jo viņi visi “slīkst” informācijas jūrā, bet kā “peldēt” šajā jūrā, ne mājās, ne skolās nemāca. Un ko dara skolas? Turpina spīdzināt skolēnus, mācīt visus pēc vecām metodēm un vienas mērauklas. Es ilgi nespēju saprast, kāpēc tā notiek? Kāpēc pēc visa tā, ko zinātnieki paši ir noskaidrojuši par mācību procesa efektivitāti un tehnoloģiju bīstamo ietekmi uz bērnu, mēs joprojām atgriežamies pie vecās neefektīvās izglītības sistēmas? Atbilde mani pārsteidza – šķēršļus liek par izglītību atbildīgie profesori, kuri nosaka izglītības virzienu. To Vācijā uz savas ādas izjuta prof. Gerald Hüther, kad piecus gadus centās Vācijā panākt izglītības reformas bijušās kancleres Angelas Merkeles vadībā. Rezultātā viņš nolēma pārmaiņas izglītībā veicināt nevis no “augšas”, bet gan no “apakšas” – no sabiedrības puses. Rezultātā tapa iepriekš pieminētā skolu platforma un sabiedriskā iniciatīva http://www.akademiefuerpotentialentfaltung.org/. Es domāju, ka Latvijā ar izglītības eliti ir līdzīgi, gudri vārdi, skaļas debates, cīņas par amatiem, bet saliedēta pragmatiska rīcība izpaliek.
Kā būtu, ja skolas piedāvātu bērniem pavisam citādu mācīšanās modeli. Proti, vispirms skolas kopā ar vecākiem noskaidrotu, kas katram bērnam labāk padodas. Kas ir katra bērna stiprās un viņa vājās puses. Tad, izejot no šiem dotumiem, pieslīpētu katram indivīdam atbilstošu programmu, kurai būtu vismaz 80% saistība ar bērna izvēlētajām interesēm un dotībām. Šis bērns ejot uz skolu apmeklētu nevis visiem vienādi noteikto obligāto nodarbību priekšmetus, bet gan speciāli šim bērnam, un viņam līdzīgiem piemeklētos mācību priekšmetus. Lai skolas katram skolniekam ir kā savas personības attīstības kaltuve un nevis konveijers, kurā visus ražo pēc šablona. Es saprotu, ka ne visi atradīs sevi savās sapņu profesijās vai viennozīmīgi spēs atrast savu dzīves aicinājumu. Skaidrs ir arī tas, ka mūsdienās jāmācās ir visa mūža garumā. Bet nevajag bērniem šo startu sabojāt jau pašā sākumā. Pamatskolas līdz piektajai klasītei ir labs sākums. Tajās bērni apgūst svarīgākās prasmes izdzīvošanai reālajā dzīvē: lasīšana, rēķināšana, rakstīšana, mūzika, sports, kāda svešvaloda un vissvarīgākā mūsdienu praktiskās iemaņa – mācēt “peldēt” informācijas jūrā. Vienlaicīgi šo četru gadu laikā skolotājiem un vecākiem kopā ar bērnu būtu aktīvi jāmeklē un jāapzinās tās viņa dotības un talantus (viņa stiprās un vājās puses), kuri turpmākajos gados līdz pamatskolas beigām tiks padziļināti attīstīti. Diemžēl šobrīd skolas un vecāki katrs realizē savu mācību programmu nošķirti. Skolām, piemēram, ir pilnīgi vienalga, kādā pulciņā iet jūsu bērns vai kādas nodarbības tas apmeklē. Savukārt vecāku lielākā kļūda ir tajā, ka viņi cer, ka skolas bērnus izmācīs un padarīs par dzīves veiksminiekiem.
Pajautājiet sev, kas ir tas, ko vairums pieaugušie cilvēki dzīvē visvairāk nožēlo? – To, ka viņi savus talantus vai dotības tā arī nav dzīvē atraduši vai attīstījuši. Nav nekas nožēlojamāks par sajūtu, ka tu visu mūžu esi vergojis naudas dēļ. Es ceru, ka Jūs man piekritīsiet – cilvēce būtu krietni laimīgāka, ja vairums no mums nodarbotos ar to, kas mums padodas vislabāk un ir mūsu iedzimtās spējas. Un pajautājiet skolēniem, ko viņi visvairāk vēlas savā skolā. Visi kā viens viņi atbildēs – ātrāk tikt prom no skolas. Varbūt tomēr ir vērts kardināli mainīt izglītības sistēmu? Latvija ir maza valstiņa un ir spējīga ļoti ātri mainīties. Varbūt mēs varam būt paraugi arī izglītības jomā?

Pēdējos gados uz izglītību skatos ne tikai kā pakalpojuma patērētājs (kā savu bērnu tēvs), bet arī kā aktīvs tās dalībnieks. Strādāju Vācijā jau četrus gadus par skolotāju palīgu. Nedaudz piestrādāju arī par mājskolotāju, hobija pēc. Par skolotāju kļūt pagaidām neplānoju, lai gan tādi piedāvājumi man ir izteikti. Pirmkārt, tas laupītu laiku maniem bērniem (man tādi ir 5). Otrkārt, īsti neticu mūsdienu izglītības sistēmai, kādu to piedāvā Vācijā vai Latvijā. Neredzu jēgu ik dienu gatavot skolēniem kādu obligāto mācību priekšmetu un mēģināt viņiem to “pārdot” par katru cenu, apzinoties, ka vairumam no viņiem to dzīvē pavisam noteikti nevajadzēs. Tai pašā laikā es labi saprotu, ka bez izglītības cilvēkam nav nākotnes.
Pagājušajā gadā nomira Sir Ken Robinson. Viņa uzstāšanās 2006.gadā ted.com platformā joprojām ir visskatītākā no visām šeit pārstāvētajām intervijām. To sauc “Do schools kill creativity”. Ar sieviņu esam to noskatījušies daudz reizes. Tā mums vienmēr ir kā laba teātra izrāde, bet ar rūgtu pēcgaršu. Jo dzīvē mācību process joprojām noris bezpersoniski. Vācijā mums ir labs piemērs skolu sistēmas pārmaiņām, kurām sekojam jau vairākus gadus. Skolu mācība platforma “Schule im Aufbruch” tika nodibināta pirms 10 gadiem (https://schule-im-aufbruch.de/). Šīs platformas līdzdibinātājs ir viens no vadošajiem Vācijas neirozinātniekiem daudzu pētījumu un grāmatu autors par cilvēka smadzeņu darbību saistībā ar mācīšanās procesu – prof. Gerald Hüther.
Abi iepriekš pieminētie kungi ir savas jomas korifeji un ir vienisprātis, ka tas, ko un kā māca mūsdienu skolās ir neatbilstoši mūsu dinamiskajam laikmetam un arī cilvēka dabiskajām spējām. Izglītība daļēji atražo paklausīgus strādniekus, bet pilnībā iznīcina personības un individualitātes. Šo faktu apstiprina arī Vācijas uzņēmumi, kuri sūdzas – mums nevajag uzņēmumos teicamniekus, mums vajag ārpus rāmjiem un kritiski domājošus speciālistus, kuri ir sajūsmā par izvēlēto profesiju. Piemēram, ASV uzņēmumā “Tesla” var pieteikties strādāt jebkurš cilvēks bez izglītības. Jo, tās vadītājs Elon Musk saka, – mani neinteresē kādi tev ir diplomi, mani interesē tas, ko tu spēj paveikt. Šādas publikācijas presē tikai apstiprina man līdzīgi domājošo vecāku pārliecību, ka izglītība, kādu to piedāvā vairums pasaules skolās ir neefektīva. Padomāsim loģiski, pirmkārt, informācijas šodien ir pieejama ikvienam par brīvu un skolēni bieži ir gudrāki par skolotāju. Otrkārt, bērnu uzvedība un uztveres spējas ir kardināli mainījušās, kad mums vēl nebija interneta un viedo ierīču. Diemžēl vairums bērnu uzvedība un spējas mācīties ik gadu kļūst vājākas, jo viņi visi “slīkst” informācijas jūrā, bet kā “peldēt” šajā jūrā, ne mājās, ne skolās nemāca. Un ko dara skolas? Turpina spīdzināt skolēnus, mācīt visus pēc vecām metodēm un vienas mērauklas.
Es ilgi nespēju saprast, kāpēc tā notiek? Kāpēc pēc visa tā, ko zinātnieki paši ir noskaidrojuši par mācību procesa efektivitāti un tehnoloģiju bīstamo ietekmi uz bērnu, mēs joprojām atgriežamies pie vecās neefektīvās izglītības sistēmas? Atbilde mani pārsteidza – šķēršļus liek par izglītību atbildīgie profesori, kuri nosaka izglītības virzienu. To Vācijā uz savas ādas izjuta prof. Gerald Hüther, kad piecus gadus centās Vācijā panākt izglītības reformas bijušās kancleres Angelas Merkeles vadībā. Rezultātā viņš nolēma pārmaiņas izglītībā veicināt nevis no “augšas”, bet gan no “apakšas” – no sabiedrības puses. Rezultātā tapa iepriekš pieminētā skolu platforma un sabiedriskā iniciatīva https://www.akademiefuerpotentialentfaltung.org/. Es domāju, ka Latvijā ar izglītības eliti ir līdzīgi, gudri vārdi, skaļas debates, cīņas par amatiem, bet saliedēta pragmatiska rīcība izpaliek.
Kā būtu, ja skolas piedāvātu bērniem pavisam citādu mācīšanās modeli. Proti, vispirms skolas kopā ar vecākiem noskaidrotu, kas katram bērnam labāk padodas. Kas ir katra bērna stiprās un viņa vājās puses. Tad, izejot no šiem dotumiem, pieslīpētu katram indivīdam atbilstošu programmu, kurai būtu vismaz 80% saistība ar bērna izvēlētajām interesēm un dotībām. Šis bērns ejot uz skolu apmeklētu nevis visiem vienādi noteikto obligāto nodarbību priekšmetus, bet gan speciāli šim bērnam, un viņam līdzīgiem piemeklētos mācību priekšmetus. Lai skolas katram skolniekam ir kā savas personības attīstības kaltuve un nevis konveijers, kurā visus ražo pēc šablona.
Agrāk informācija bija skolotāju ierocis, tas radīja respektu un mudināja iet pēc zināšanām. Mūsdienās informāciju var dabūt jebkurš cilvēks. Problēma tikai tā, ka mēs pazaudējamies informācijas jūrā. Un skola vēl papildus uzliek skolēniem bezpersoniski haotisku informācijas slogu. Bet kas ir iespējas, ja jauns cilvēks māk “peldēt” informācijas jūrā un izmantot sev nepieciešamo informāciju mērķtiecīgi? Te viens no daudzajiem piemēriem: https://www.ted.com/talks/jack_andraka_a_promising_test_for_pancreatic_cancer_from_a_teenager
Es saprotu, ka ne visi atradīs sevi savās sapņu profesijās vai viennozīmīgi spēs atrast savu dzīves aicinājumu. Skaidrs ir arī tas, ka mūsdienās jāmācās ir visa mūža garumā. Bet nevajag bērniem šo startu sabojāt jau pašā sākumā. Pamatskolas līdz piektajai klasītei ir labs sākums. Tajās bērni apgūst svarīgākās prasmes izdzīvošanai reālajā dzīvē: lasīšana, rēķināšana, rakstīšana, mūzika, sports, kāda svešvaloda un vissvarīgākā mūsdienu praktiskās iemaņa – mācēt “peldēt” informācijas jūrā. Vienlaicīgi šo četru gadu laikā skolotājiem un vecākiem kopā ar bērnu būtu aktīvi jāmeklē un jāapzinās tās viņa dotības un talantus (viņa stiprās un vājās puses), kuri turpmākajos gados līdz pamatskolas beigām tiks padziļināti attīstīti. Diemžēl šobrīd skolas un vecāki katrs realizē savu mācību programmu nošķirti. Skolām, piemēram, ir pilnīgi vienalga, kādā pulciņā iet jūsu bērns vai kādas nodarbības tas apmeklē. Savukārt vecāku lielākā kļūda ir tajā, ka viņi cer, ka skolas bērnus izmācīs un padarīs par dzīves veiksminiekiem.
Pajautājiet sev, kas ir tas, ko vairums pieaugušie cilvēki dzīvē visvairāk nožēlo? – To, ka viņi savus talantus vai dotības tā arī nav dzīvē atraduši vai attīstījuši. Nav nekas nožēlojamāks par sajūtu, ka tu visu mūžu esi vergojis naudas dēļ. Es ceru, ka Jūs man piekritīsiet – cilvēce būtu krietni laimīgāka, ja vairums no mums nodarbotos ar to, kas mums padodas vislabāk un ir mūsu iedzimtās spējas. Un pajautājiet skolēniem, ko viņi visvairāk vēlas savā skolā. Visi kā viens viņi atbildēs – ātrāk tikt prom no skolas. Varbūt tomēr ir vērts kardināli mainīt izglītības sistēmu? Latvija ir maza valstiņa un ir spējīga ļoti ātri mainīties. Varbūt mēs varam būt paraugi arī izglītības jomā?

Jo zemāk pašas skolas laidīs latiņu, jo mazāk var sagaidīt atbalstu no vecākiem. Par atalgojuma jautājumu, ja tas ir galvenais iemesls, paši pedagogi kūtri piedalījās streikos, kad tādi tika organizēti. Kā visi citi, gaidīja Laimes lāci, kas izdarīs. Tagad ir kā ir. Bet es kā vecāks esmu noguris mācīt savus bērnus nepārtraukti. Esmu noguris, ja aizejot uz skolu, lai aprunātos, kā uzlabot bērna pašsajūtu jaunajā klasē, man pretī pedagogs brīnās, ko jūs no manis gribiet.Es būtu priecīga, ja kāds pedagogs eklasē ierakstītu arī kādu pozitīvu piezīmi, uzsvērtu stiprās puses, Negatīvās piezīmes mākam rakstīt,

Pavisam primitīva atbilde : NOPIRKT
Darbaspēks ir prece……,un pacensties ,lai darbaspēks nebēg no nozares.