Bišu stropa noslēpums
Saistītie raksti
Slavenība /
20. novembris
Lidijas meditācija
Vēsture /
24. oktobris
«Es esmu tas, kas paliek pāri…»
Viedoklis /
22. oktobris
Kā sekmēt sieviešu lielāku iesaisti zinātnē?
Ārpolitika /
16. oktobris
Ticot uzvarai.* «Ārzemēs jutos iekšēji sasalusi»
Veiksme /
25. septembris
Kalpot sievietei
Komentāri (9)
Sskaisle 07.09.2021. 11.05
Nesen arī TV varēja redzēt A.Hermaņa izrādi Ziedonis un Visums,kurā divi aktieri tēloja vienu galveno varoni.
Jau Kairiša uzvestās Vāgnera operās un Kairiša filmās esmu ievērojusi plaģiātismu vai smalkā valodā – citu ideju kopēšanu.
To pašslavināšanos pirmoreiz tā spilgti ievēroju Roga 2014. Kad miljoni šķaidījās pa kyļturščiku kabatām un lai nesāktis tautas nemieri,tad vērtējumus uzticēja tikai pašiem vērtētājamajiem
0
Sunflower 04.09.2021. 10.14
Pēc šīs izrādes pastiprinājās vēlme vēlreiz noskatīties Meklējot Spēlmani.
1
Urga > Sunflower 07.09.2021. 09.43
Dikti jau interesē iespaidi… Lasu tikai recenzijas presē. Bet Kairiša pašvērtējums intervijā pēc pirmizrādes, izslēdzot pašam sevi no viduvējību loka…un Žagara sludinātās režisora novatorisma un ģenialitātes izpausmes Smiļģa “sešgalvja” traktējumā…komentārus neprasa. Kaut kā T.Čevers Dienā neatsaucas uz daudzināto Kairiša ģenialitāti un apšauba “līdz šim nepamanītas kopsakarības vai oriģinālus traktējumus”, jo “izrādē reti kurš notikums tiek nepārprotami atklāts”. Arī pārdomām “izrāde laiku neatstāj, jo tā nogrimst vēriena un spēka abstrakcijās un to komentējošos simbolos”.
No kripatām TV plakātisms līda laukā, protams, kas cits redzēt izrādi un gūt pilnu iespaidu.
1
Sunflower > Urga 07.09.2021. 11.52
T.Čevera recenzija patika, man vispār patīk, kā viņš raksta, pieslēdzot kritisko domāšanu.
Attiecībā uz izrādi – no vienas puses, priekš Dailes teātra tā ir ļoti laba, taču, no otras puses, no Kairiša gaidīju kaut ko vairāk. Otrais cēliens mazpamazām kļuva plakātisks un palika garlaicīgs, beigas “nenolasījās”, vismaz man. Bet es ne tik daudz aizdomājos par režiju, cik par dramatizējumu.
1
Sunflower > Sunflower 07.09.2021. 12.19
Ar dramatizējumu īstenībā domāta luga. Vai nu ideja netika līdz formai vai forma neatbilda idejai.
1
Urga > Sunflower 07.09.2021. 12.42
Bet, vai nebija tā, ka Meklējot Spēlmani sirdi sildīja vairāk? Protams, nesalīdzināmi, bet tomēr?
1
Sunflower > Urga 07.09.2021. 12.51
Neapšaubāmi. Meklējot Spēlmani skatoties bija gan dziļš aizkustinājums, gan asaras, gan katarse beigās.
Izrādi Smiļģis vismaz otrajā cēlienā vairāk sapratu ar prātu. Un, kad ieslēdzas prāts, līdzpārdzīvojums atkāpjas. Tas arī būtībā ir mans lielākais “iebildums” – teātra izrāde ir “šeit un tagad” māksla, nevis kaut kas sarežģīti izdomājams gan skatoties, gan pēc tam.
1
Urga > Sunflower 07.09.2021. 13.02
Jā, visai dīvaini, Ka Meklējot Spēlmani tādā mērā ignorēja, ka pat SN neizvirzīja. Nepaslinkoju un atraduA.Hermaņa inteviju LA, kur viņš saka: Man personīgi ir sava gaume, un mana “Spēlmaņu nakts” balva par izrādi pagājušajā sezonā viennozīmīgi ir izrādei “Meklējot Spēlmani” (režisors Gatis Šmits. – A. K.), kura tur vispār nav nominēta.
0
Urga 04.09.2021. 09.46
Ir politiķi, kuru pašslavināšanos nav iespējams klausīties. Saērcina un rada pretējo efektu. Bet viņiem droši vien šķiet, ka tā vajag. Labi, politiķi ir politiķi, bet, kad kultūras ļaudis sāk braukt tajās pašās sliedēs – vai tā ir mazvērtība, vai lielummānija, vai aprēķins kaut kāds… Ja salīdzina ar mūsu kultūras grandiem, savus darbus viņi nodeva skatītājiem ar pašcieņu, bez PR primitīvisma. Te domāju TV sižetus no pirmizrādēm – vai gaumīgi iestudējumu par epohālu novērtēt pašiem izrādes veidotājiem un stāstīt par direktora (kā skatītāja) asarām.
Taču atstājiet to skatītāju ziņā, nebrauciet kopējā PR plūsmā.
0