Ceļā no caurbraucamās sētas uz dzīvojamu Rīgas centru

Aizgāju gulēt plkst 22, jo rīt apsolīju pieskatīt mazuli. Ap 23 pamodos no nenormāli skaļas krievu mūzikas. Pagāja brīdis,kamēr sapratu,ka tas ir sētā nevis mājā.
Kad nolēmu zvanīt rpp – ekipāža jau iebrauca sētā, kā par brīnumu – kāds to jau bija izsaucis.

Bet – sētā ir 6 braši un spēcīgi krievu puiši,kamēr policists 1 plāns ,tievs puisītis. Policists pateica,lai beidz trokšņot, šie – jā ,protams. Policisti aizbrauca – šie mūziku vairs neslēdz,bet brēc,bļaustās, lamājas , smejas

Rīgas domnieki un vispār smalkais gals atpūšās privātmājās un vasaras mājās, bet Rīga strādās arī rīt – kāds sēdēs kasē, kāds vadīs autobusu ,kāds pieskatīs bērnus – cilvēkiem – darba cilvēkiem vajadzētu atpūsties, izgulēties – bet kuru no superdāsni apmaksātajiem muldoņām tas uztrauc

Levits atgūst zaudēto un uzdzīvo pa ārzemēm, Kariņš raud par homoseksuāļiem – politiķi – tie,kuri mums atņēma miljonus un sevi padarīja par bagātniekiem – bauda piektdienas vakaru ….

Kāpēc jāmaksā nodokļi,ja ne valsts, ne pašvaldība nespēj elementārākās lietas pilsētā nodrošināt.

Es no niknuma varētu no biksēm izlekt.

Bībeli iedevu salabot – tā no vākiem krīt laukā.

Naida apkarošanas komisiju un komiteju vietā būtu elementārus savus darbus izdarījuši ….nelieši sasodītie

grūti cienīt neliešus – patiesībā – neiespējami

Izcērt Rīgā kokus – simtiem un tad sabāž ielās kaut kādas pussažuvušas zaļumu kastes – nu elle un indija!

Pieņēma noteikumus par skrejriteņu lietošanu, kuri paredz, ka jebkurš nelietis drīkst uzbraukt cilvēkam, to sakropļot vai pat nonāvēt un viss…. jo noteikumi taču neparedz ne skrejriteņu reģistrāciju, ne noteikumus lietošanai – kur tad vēl nu izpilde

Veinkārši prasti nolādēti zagļi un vēl raksta, lai viņus ciena – par ko?
Liepājā pašvaldības vēlēšanās esot piedalījušies tikai 20% balsstiesīgo – cilvēki ir izmusumā – pirmais protests- novērsties no valsts, no pašvaldības , kura rīkojas tikai savās interesēs

Par tiem stabiņiem es klusēju – neesmu autobraucēja , bet noklausījos Timrotu un sapratu, ka ir vēl sliktāk kā mans draugs te šķendējās

Jā – pat kremļa draugu ušakova saskaņas laikā nebija tik slikti

“Centrā ir viss nepieciešamais kvalitatīvai dzīvei 15 minūšu gājiena vai brauciena attālumā.” – izlasot šo autores tekstu, uzreiz sapratu, ka viņa nav iedziļinājusies Rīgas centra iedzīvotāju ikdienā, loģistikā un ar to saistītajām problēmām.

Daudzus gadus dzīvoju centrā un uzskatu par pilnīgām muļķībām argumentus, ka galvenais, ko centra iedzīvotāji vēlas, ir plašas gājēju ietves, velojoslas, “dekorācijas un gaismiņas”. Protams, ka būtu ideāli, ja to visu būtu iespējams realizēt, ievērojami nepasliktinot pašu centra iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Bet Rīgas centra ielu uzbūve un parametri ir tādi, kādi viņi ir. Un ar rakstā minētajiem realizētajiem projektiem Rīgas centra iedzīvotāju kvalitāte noteikti nav uzlabojusies (varbūt beidzot laiks uztaisīt kārtīgu aptauju par šo jautājumu Rīgas centra iedzīvotāju starpā?). Rīgas centrā arī dzīvo ģimenes ar bērniem, cilvēki ar kustību traucējumiem, vecāki cilvēki. Un lielāko daļu šo iedzīvotāju nav iespējams pārsēdināt uz divriteņiem.

Cik autostāvvietas ir tikušas izveidotas centra iedzīvotāju vajadzībām pēdējo pāris gadu laikā, lai kompensētu stāvvietas, kas tika “ziedotas” velojoslām un stabiņiem? Un šeit es runāju par stāvvietām, kas izmaksu ziņā būtu pielīdzināmas tām stāvvietām, kuras rīdzinieki var izmantot uz pilsētas ielām, kur atrodas viņu deklarētās dzīvesvietas.

Cik daudz jaunu pašvaldības bērnudārzu ir izveidoti pēdējos gados Rīgas centra rajonā, lai tiešām būtu iespējams bērnus aizvest ar kājām uz 15 minūšu attālumā esošo dārziņu, pulciņiem, neizmantojot auto?

Nevajadzētu aizmirst, ka Rīgas centrs ir ne tikai jauka pastaigu vieta citu rajonu iedzīvotājiem, primāri tā ir dzīvesvieta daudziem Rīgas iedzīvotājiem, kuriem ir tādas pašas ikdienas gaitas un vajadzības kā citu rajonu iedzīvotājiem. Kāpēc ar šādu pašu entuziasmu netiek pilnveidota ielu infrastruktūra citos Rīgas rajonos, kur ielu uzbūve patiešām to ļauj darīt? Kāpēc tieši centra iedzīvotājiem ir jācieš no nepārtrauktiem “uzlabojumiem”, kas tikai palielina automašīnu sastrēgumus, vēl vairāk pasliktina stāvvietu trūkuma problēmu, un tagad vēl arī bojā ielu vizuālo skatu (plastmasas stabiņi vēsturiskajā Tērbatas ielas bruģī – nopietni?!)

Autore kāpj uz tiem pašiem grābekļiem uz kuriem jau uzkāpuši citi. Autore piemin stratēgiskos dokumentus, aizmirstot, ka to realizācija ir ilgtermiņa process un ieviešami līdzsvaroti, taču visus pieminētos risinājumus caurstrāvo tādi jēdzieni kā “eksperimenti, sezonāli, skatīsimies, eksperimentēsim u.t.l.” Šāda pieeja ir visgraujošākā , jo rada vislielāko nestabilitāti, kas jau tā dominē visās jomās. Neviena no iedzīvotājus skarošajām jomām neiekļaujas tādos dzīvesciklos un to negatīvo ietekkmi mēs varam vērot tepat tādā pilsētā kā Jūrmala. Vai autore to piedāvā ieviest arī Rīgā ? Autores pieminētās itkā pozitīvās tendences nav sekas kādām plānveida aktivitātēm, bet gan pielāgojoties tai pašai nestabilitātei – ja iedzīvotājam tiek ierobežota iespēja pārvietoties viņš protams meklē iespējas pielāgoties, taču ilgtermiņā tas nestrādā jo nepārklāj visas dzīves jomas, piemēram macību iestādes , atbilstošas darba vietas, un pakalpojumu objekti to pašu pieminēto 15 minūšu attālumā ! Nākamais aspekts, kas pieminēts stratēgiskajos dokumentos ir t.s. maģistrāles kuras zīmīgi nosauktas debespušu vārdos, bet darbos ir ne tikai fragmentētas, bet jau n-to desmitgadu garumā netiek attīstītas. Sekas šādai nelīdzsvarotai stratēģisko dokumentu ieviešanā ir vispārzināmi – pilsētas centrs joprojām ir pilns ar kravas tranzīta transportu, kravas transportam nav iespējas nokļūt ostas teritorijās neškērsojot pilsētas centru un citas dzīvojamās zonas un ja tam vēl pievienojam tiltu kritisko stāvokli un to ka joprojām satiksme pār diviem nozīmīgiem transporta mezgliem nav atjaunota, tad stāstīt par kādu “mierināšanu” var tikai ar nodomu pilnībā sagraut attiecīgo jomu uzņēmējdarbību !

Nodomi ir labi, bet gribas saprast ekonomisko pusi, vai ir kādi aprēķini, vīzija, kā tālāk attīstīsies centrs, kā sādas “revolucionāras”pārmaiņas satiksmes organizācijā atsauksies uz iedzīvotājiem, pilsētu kopumā. 21. gs. prasa arī mobilitāti un izvēles iespējas un rēķināšanos ar dažādām iedzīvotāju grupām un vajadzībām.
Jautājums ir daudz plašāks par mehānisku ielu sašaurināšanu un velojoslu ierīkošanu. Vēsturiskais centrs, pirmskara apbūve ir tāda, kāda tā ir – 50 gadus nolaista, šobrīd hroniskā līdzekļu trūkumā, daudzviet bez siltā ūdens, dušas, lifta un ar dzīvokļu plānojumu, kas nav piemērots velosipēdu novietošanai, un daudz mazāku m2 normu uz cilvēku, kā Eiropas lielajās pilsētās no kurām tiek ņemts paraugs. Šobrīd grūti iedomāties 4-5 cilēku ģimeni pilsētas centrā, kur katram ir velosipēds – tas nozīmē, ka plaša velokustības attīstīšana, ieguldot tik nozīmīgus līdzekļus, prasa arī padomāt par velonovietnēm.