Stabiņu invāzija vai drošākas ielas?

Situācijā, kad Rīga jau tā kļūst par mazu augošajam auto transporta skaitam, kam pievienojas jaunie elektro braucamrīki, risinājumu meklēt brauktuvju sašaurināšanā un bloķēšanā nešķiet pareizi. Mehāniska brauktuves bloķēšana, pudeļu kaklu veidošana – kustību sabremzē, vairo korķus, izplūdes gāzes, bez tam tīri psiholoģiski, vizuāli ne visiem, visos apgaismojumos stabiņi ir viegli uztverami. Vai pirms tam ir izmēģinātas visas satiksmes organizācijas iespējas, piemēram, rūpējoties par gājēju drošību krustojumos un uz gājēju pārejām varēja pagarināt gājējiem paredzēto laiku ielas šķērsošanai.
Runājot par 2014. g. 22. maija RD sēdē apstiprināto dokumentu “Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. g.” un apņēmību samazināt kravas transprtu pilsētas centrā, šķiet, ka Rīgas pašvaldības labā roka nezin, ko kreisā dara. Tai pašā 2014. g. tiek projektēta un saskaņota ražotnes iecelšana un ražošanas attīstība Vēsturiskā centra AZ, Tallinas ielā, kas šobrīd ir rezultējies ar lielo fūru kustību pilsētas centrā, ar visām no tā izrietošām sekām. Raksta ilustrācijai autors varēja izvēlēties arī skatu ar fūri Tallinas ielā.

Spigts demagoģijas paraugs, kura galvenā iezīme izmantot faktus bez plašāka konteksta un analīzes. Laika trūkuma dēļ pievērsīšos vienam no pēdējiem argumentiem ko autors pārmet Valdim Gavaram par viņa paša akceptēto pilsētas stratēgisko attīstības dokumentu ignorēšan: šādi dokumentus analizēt bez tām piemītoša tvēruma izraujot kādas frāzes no konteksta ir klūdaini, jo jebkura nelīdzsvarota darbība izsauc nelīdzsvarotībucitās jomās, kā to jau redzam konkrētajos projektos, piemēram Čaka ielā – neviens attīstības dokuments neparedzēja tās pārveidi šābīža “eksperimenta” veidā kā rezultātā uz vienas no satiksmes dalībnieku rēķina cieš citi satiksmes dalībnieki un visi kopā cieš no satiksmes sastrēgumiem, kam kā sekas ir vides piesārņojums. Iedzīvotājs savā dzīvē un saistītā pilsētvidē iziet vairākus ciklus un tāpēc tā intereses mainās un lielākajā daļā ir daudzveidīgas, jo kājāmgājējs nekad tāds nav “uz mūžu” viņš tāpat neiztiks bez sabiedriskā, individuālā vai komerciālā transporta pieejamības. Tieši tāpēc stratēgiskie attīstības dokumenti tiek izstādāti un pieņemti ilgstošā pracedūrā ar plašu sabiedrības un speciālistu iesaisti. Nekas tamlīdzīgs no rakstā minētajiem projektiem nav izgājis šadu procedūru un dzīvē redzam ka tie nav ne sasvstarpēji saskaņoti ne integrēti un savienoti. Prakse vispirms darīt un tad skatīties kas no šiem “eksperimentiem” ir sanācis ir ne tikai pretrunā ar zinātnes atziņām un tautas gudrību, bet neatbilst ne tik ļoti pieminētās labās pārvaldības, ilgspējības zaļās domāšanas u.c kritērijiem, bet ir arī acīmredzama visu rīdzinieku līdzekļu nelietderīga izškērdēšana seviški lielos apmēros, par ko paredēta arī kriminālatbildība !