Vai tiešām esam nonākuši līdz “mobilo ierīču nodoklim”?

Neredzu jēgu diskusijai par to, kura digitālā ierīce vairāk, kura mazāk piemērota siekalmuzikantu gara darbu uzglabāšanai. Tikpat labi tad rakstnieki varētu prasīt sev nodevu no manis par grāmatplaukta turēšanu un rakstāmpapīra iegādi – tur taču var tik daudz sakopēt!
Piedzīt naudu par to, ka man pieder kāds datu nesējs, ir laupīšana, nevis nodoklis. Subjekts, kas veic laupīšanu (ja kāds nezina – par ministriju tādu nesauc), un attieksme pret to ir definēta krimināllikumā un nav iemesla to nepiemērot. Liekēžu sagudrotās atrunas būtību nemaina.
Tas, ka “māksliniekiem” un viņu aizstāvju kantorim pietrūkst ņammas, jo es, nu tumsonis gatavais, AKKA/LAA pārstāvēto “mākslinieku” produkciju nepērku, nelietoju un neuzglabāju, nerada man pienākumu par to maksāt.
Kultūras Puntuļa baikas par to, ka tādi kā es prasot par velti izmatot citu darbu, ir nelietīgi meli, jo tieši mana darba ienākumus ministrijas pavēnī cenšas piesavināties tie, kas pelnīt ar godīgu darbu nespēj vai nevēlas. Atkal nāk atmiņā pēckara Vācija, kur politiķi, analizējot pagātnes kļūdas, secināja, ka nekāda kultūras ministrija demokrātiskā valstī nav pat pieļaujama. Nav dzirdēts, ka ministrijas trūkuma dēļ Vācijā nebūtu kultūras. Vai nav laiks pārņemt pieredzi?