Reira «palīdzība»

vēl par tēmu:
Pirms apmēram septiņiem gadiem Holandē notika nežēlīgs kultūras budžeta samazinājums, vairāk nekā uz pusi, jo nāca pie varas politiķi, kuri uzskatīja, ka mākslas un kultūras tirgus ir totāli izkropļots.
Katrs otrais holandietis bija kādas modernās dejas grupas dalībnieks, katrā kvartālā bija kāds performanču un dejas teātris, ko veicināja iepriekšējā sociāldemokrātu politiķu paaudze, kura zināmu iemeslu pēc ir ieinteresēta atbalstīt kultūru un mākslu.
Zelta laiki beidzās, un, protams, bija dusmīgo armija, viņi visi bija šausmīgi vīlušies. Ja naudu vienkārši nemētā no helikoptera un tā nav paceļama no zemes, tad ir slikti.
Amerikā ir otra galējība, kur māksla tiek vērtēta tikai pēc tās rentabilitātes. Māksla ir jādotē, īpaši tādai mazai tautai kā mēs, bet tam ir jānotiek veselā saprāta robežās.
Jaunajiem cilvēkiem, kas ir izvēlējušies kļūt par māksliniekiem, ir jāsaprot, ka mākslas augstskolas diploms negarantē, ka līdz mūža beigām valstij, sabiedrībai un nodokļu maksātājiem ir par tevi jārūpējas. Mēs šos cilvēkus maldinām, un viņi dabū nelaimīgu likteni.
(A.Hermanis Latvijas avīze)
P.S. Kad jaunie cilvēki tiek maldināti ar augstskolas diplomiem kabatās, bet pensionāri ar beztermiņa līgumiem sevi nodrošinājuši dubultā…

Viena šķautne – kultūra.
Pēc 90-to gadu krīzēm (tai skaitā ar naudas reformu 200 :1) un 2008.g. banku krīzes, bija liela neizpratne par iepriekšējās ministres D.Melbārdes naudas tērēšanas politiku. Rīgas Kultūras Galvaspilsēta, Pasaules koru olimpiāde, Latvijas Prezidentūra un Simtgade nāca ar milzu finansējumu. Neprātīga finanšu tērēšana, kaut bija kultūras ļaudis, kas protestēja un Valsts kontrole arī, bet ministre izlikās to nedzirdam. Ļaudis pierada, ka nauda nāk. Neko paliekošu neatstāja, bez drošības spilveniem. Ir milzu neapmierinātība tagad. Visi vainīgi, tikai ne paši.

Kroders.lv intervijā ar V.Kairišu:
Ir laba situācija – aktieriem pēkšņi nav haltūru, viņi var nākt pie manis uz mēģinājumiem un visu laiku strādāt, nav to grafiku – tad es netieku, tad es netieku. Šodien noteikti puse trupas netiktu, jo vadītu visās Latvijas malās pasākumus. Viņiem varbūt slikti, bet man labi – viņi nāk pie manis, strādā, un man nav jāraustās. Komercija ir ļoti apcirsta. Es kā mākslinieks ļoti reti esmu ar ko tādu nodarbojies, tāpēc neciešu. Tie, kuriem ir tāds piepelnīšanās motīvs, tagad cieš, jo viņiem jādzīvo no aldziņām, kas varbūt nu jau ir algas, sauksim lietas īstajos vārdos. Piemēram, saka, ka popmūzika ir apstājusies, jo viņi nespēlē vairs korporatīvajos pasākumos, – un to tad nosauc par kultūras nāvi? Ar kultūru tam nav nekāda sakara, būsim godīgi.