“…laikā, ko noslēdza atomkarš Japānā” – nu spoži, vēsturisks atklājums. Pēc tādas pērles vairs neatliek vietas izbrīnam par “liberālismu” un “politkorektumu”.
Arvien biežāk nākas brīnīties par IRa spēju atrast tik kompetentus autorus. Laikam jau tiesa, ka dzejniecei nav obligāti prast arī lasīt. Nu vismaz kaut ko par neseno vēsturi.
Vispār jā un nē. Atomkarš ne gluži, bet tomēr vienīgais karš, kurā lietoja atomieročus.
Ciniski un nežēlīgi -ASV – demokrātijas citadele, pat šodien nav Japānai atvainojusies par civiliedzīvotāju upuriem , toties savas karabāzes gan valstij uzspiež.
Arrteritory ir intervija ar Laimu Slavu. Man tā patika, jo lika man runāt viņai pretī. Pat ja tikai domās – mani tas rosina – pretargumentēt.
No vienas puses LS šausminās, ka sabiedrībai ir viedoklis par koncertzāles vietu Elizabetes ielā. Tas esot nepareizi, jo spriedums varot būt tikai profesionāļiem.
No otras puses – citā rindkopā LS šausminās par sabiedrības, jo īpaši radošās sabiedrības inertumu, distancētību un pat vienaldzību – ja tā var teikt – sabiedrības garīgajā = kultūras dzīvē.
Es to uztveru kā pīšanos pretrunās.
Tad kurā brīdī un kā sabiedrība drīkst līdzi spriest un kad nē? Kad jāklusē? Kas pateiks – tagad mutes ciet, bet tagad vaļā?
Un ja speciālistu viedokļi atšķiras? Vieni saka – nojaukt, citi – nekādā gadījumā?
Kā sabiedrībai tikt pie kopēja kritiska viedokļa , vispār pie kritiskās domāšanas, ja visu laiku ir šis – laikam jau deputāta Līdakas patentētais sauklis – :turi muti!”????
– un tomēr- tieši literatūra – šodienas latviešu literatūras vājums, impotence ir sākums tautas garīgai atmiršanai.
Tv rāda, ka filmē Ikstenas Mātes pienu. Un man atkal un atkal jādomā- kas tas ir – čekistu roku darbs vai mūsu pašu autoimūnā saslimšana – visa literatūra par mūsu tautas nespēju, nespēku, padošanos un atdošanos…
Un tad mums – nodokļu maksātājiem jāuztur šis kā augonis pārbriedušais un arvien briestošais literātu bars…
Mākslinieki iztiek vismaz savas gleznas pārdodot, bet redz škribentu rakstus tauta nepērk – mums tad jāmaksā
Starp citu, lasīju Jāņa Rozes apgāda avīziti – par jaunumiem.
Tajā Karīna Račko minēta kā populārākā jaunā latviešu rakstniece …
Izlasi- varbūt arī kļūsi par pielūdzēju.
Es mēģināju – man nesanāca
nezinu , ko autore domāja izsakoties, ka pat cienījami ļaudis necienījami izsakās par politkorektumu – jā saka metaforās – ir vēlāks kā domājiet
Nu piemēram, ir pagājis jau vairāk kā pusgads kopš BLM – melno dzīvēm ir nozīme. Piekrītu – bet – gaidu ziņas no šīs kustības – viņu varianti – kā tad mums nākotnē dzīvot, kābūt? Mēs visi esam bijuši pusaudži, kad bijām gatavi veco iekārtu sagāzt un dzīvot jaunākā labākā iekārtā. Bet – cik dīvaini – cik daudzi no šiem protestējiem ir izdevies izveidot labāku pareizāku dzīvi – likumus, tiesas, attiecības utt kā priekšgājājiem?
Rīgas Laiks publicēja izrakstus no 17. -19.gs. arhīviem par baltoi cilvēku – vergu tirgotāju zvērībām, necilvēcībām. Paga – a kāpēc ne melno cilvēku vēl lielākām zvērībām, necilvēcībām neviens pat nerunā?
RLaiks publicēja – šausminošu rakstu par slaktiņu Serebreņicā , bet absolūts klusums par vēl miljonsreižu masveidīgākiem slaktiņiem Ruandā, Sudānā, Somālijā, Etiopijā, Libērijā utt utjprj
Par baltkrieviem mēs politkorekti pārdzīvojam, raudam atklāti tv ekrānos, bet kāpēc klusējam , par to , ka Latvijā cilvēki – miera apstākļos – ES dalībvalstī nomirst , jo nav ne mediķi, ne zāles pieejami?
Kāpēc mēs lepni stāstam, ka 9 bāra bērni laimīgi iekārtoti ārzemnieku ģimenēs, un biznesmeņi ar to labi neplnījuši, bet kāpēc mēs klusējam par 10. bāreni – kurš aizvests kaut kur uz Meksiku un neviens svētais nezin – dzīvs , nedzīvs, laba, nelaba dzīve?
nesen lasīju Degalava Rīgu un tur tāda epizode, ka strīdās pagasta rakstvedis ar skolotāju – viens otru tā kā apskauž, tā kā neieredz, bet ir arī tā kā draugi
Tas viens saka – tu neņem ļaunā, ko teikšu – Šilleru gan izlasīji, bet saprast viņu nesaprati. Tas otrs uz to atbild – tu gan neizlasīji , bet saprati – kā jau vienmēr.
Drusku tas ir par mani , jo “Atvudu esmu mēģinājusi” , bet nav aizgājis.
Komentāri (7)
J.Biotops 09.10.2020. 22.51
“…laikā, ko noslēdza atomkarš Japānā” – nu spoži, vēsturisks atklājums. Pēc tādas pērles vairs neatliek vietas izbrīnam par “liberālismu” un “politkorektumu”.
Arvien biežāk nākas brīnīties par IRa spēju atrast tik kompetentus autorus. Laikam jau tiesa, ka dzejniecei nav obligāti prast arī lasīt. Nu vismaz kaut ko par neseno vēsturi.
4
Sskaisle > J.Biotops 11.10.2020. 06.34
Vispār jā un nē. Atomkarš ne gluži, bet tomēr vienīgais karš, kurā lietoja atomieročus.
Ciniski un nežēlīgi -ASV – demokrātijas citadele, pat šodien nav Japānai atvainojusies par civiliedzīvotāju upuriem , toties savas karabāzes gan valstij uzspiež.
Bet vispār jā – kļūstam arvien muļķāki.
0
Sskaisle > J.Biotops 11.10.2020. 06.43
Arrteritory ir intervija ar Laimu Slavu. Man tā patika, jo lika man runāt viņai pretī. Pat ja tikai domās – mani tas rosina – pretargumentēt.
No vienas puses LS šausminās, ka sabiedrībai ir viedoklis par koncertzāles vietu Elizabetes ielā. Tas esot nepareizi, jo spriedums varot būt tikai profesionāļiem.
No otras puses – citā rindkopā LS šausminās par sabiedrības, jo īpaši radošās sabiedrības inertumu, distancētību un pat vienaldzību – ja tā var teikt – sabiedrības garīgajā = kultūras dzīvē.
Es to uztveru kā pīšanos pretrunās.
Tad kurā brīdī un kā sabiedrība drīkst līdzi spriest un kad nē? Kad jāklusē? Kas pateiks – tagad mutes ciet, bet tagad vaļā?
Un ja speciālistu viedokļi atšķiras? Vieni saka – nojaukt, citi – nekādā gadījumā?
Kā sabiedrībai tikt pie kopēja kritiska viedokļa , vispār pie kritiskās domāšanas, ja visu laiku ir šis – laikam jau deputāta Līdakas patentētais sauklis – :turi muti!”????
0
Sskaisle > J.Biotops 11.10.2020. 06.50
Izturi vēl manus runas plūdus
– un tomēr- tieši literatūra – šodienas latviešu literatūras vājums, impotence ir sākums tautas garīgai atmiršanai.
Tv rāda, ka filmē Ikstenas Mātes pienu. Un man atkal un atkal jādomā- kas tas ir – čekistu roku darbs vai mūsu pašu autoimūnā saslimšana – visa literatūra par mūsu tautas nespēju, nespēku, padošanos un atdošanos…
Un tad mums – nodokļu maksātājiem jāuztur šis kā augonis pārbriedušais un arvien briestošais literātu bars…
Mākslinieki iztiek vismaz savas gleznas pārdodot, bet redz škribentu rakstus tauta nepērk – mums tad jāmaksā
0
Sskaisle > J.Biotops 11.10.2020. 06.52
Starp citu, lasīju Jāņa Rozes apgāda avīziti – par jaunumiem.
Tajā Karīna Račko minēta kā populārākā jaunā latviešu rakstniece …
Izlasi- varbūt arī kļūsi par pielūdzēju.
Es mēģināju – man nesanāca
0
Sskaisle 09.10.2020. 11.33
nezinu , ko autore domāja izsakoties, ka pat cienījami ļaudis necienījami izsakās par politkorektumu – jā saka metaforās – ir vēlāks kā domājiet
Nu piemēram, ir pagājis jau vairāk kā pusgads kopš BLM – melno dzīvēm ir nozīme. Piekrītu – bet – gaidu ziņas no šīs kustības – viņu varianti – kā tad mums nākotnē dzīvot, kābūt? Mēs visi esam bijuši pusaudži, kad bijām gatavi veco iekārtu sagāzt un dzīvot jaunākā labākā iekārtā. Bet – cik dīvaini – cik daudzi no šiem protestējiem ir izdevies izveidot labāku pareizāku dzīvi – likumus, tiesas, attiecības utt kā priekšgājājiem?
Rīgas Laiks publicēja izrakstus no 17. -19.gs. arhīviem par baltoi cilvēku – vergu tirgotāju zvērībām, necilvēcībām. Paga – a kāpēc ne melno cilvēku vēl lielākām zvērībām, necilvēcībām neviens pat nerunā?
RLaiks publicēja – šausminošu rakstu par slaktiņu Serebreņicā , bet absolūts klusums par vēl miljonsreižu masveidīgākiem slaktiņiem Ruandā, Sudānā, Somālijā, Etiopijā, Libērijā utt utjprj
Par baltkrieviem mēs politkorekti pārdzīvojam, raudam atklāti tv ekrānos, bet kāpēc klusējam , par to , ka Latvijā cilvēki – miera apstākļos – ES dalībvalstī nomirst , jo nav ne mediķi, ne zāles pieejami?
Kāpēc mēs lepni stāstam, ka 9 bāra bērni laimīgi iekārtoti ārzemnieku ģimenēs, un biznesmeņi ar to labi neplnījuši, bet kāpēc mēs klusējam par 10. bāreni – kurš aizvests kaut kur uz Meksiku un neviens svētais nezin – dzīvs , nedzīvs, laba, nelaba dzīve?
0
Sskaisle 09.10.2020. 11.24
nesen lasīju Degalava Rīgu un tur tāda epizode, ka strīdās pagasta rakstvedis ar skolotāju – viens otru tā kā apskauž, tā kā neieredz, bet ir arī tā kā draugi
Tas viens saka – tu neņem ļaunā, ko teikšu – Šilleru gan izlasīji, bet saprast viņu nesaprati. Tas otrs uz to atbild – tu gan neizlasīji , bet saprati – kā jau vienmēr.
Drusku tas ir par mani , jo “Atvudu esmu mēģinājusi” , bet nav aizgājis.
0