Viens pats okeānā

Gérard d’Aboville šķērsoja Kluso okeānu airu laivā no 10.07.1993 līdz 21.11.1993, 133 dienās. Wikipedia

Turka kungs, atradāt repliku ?
Visu rītu tīrīju māju, tagad gribēju uz mežu pēc puķēm aizbraukt, bet lietus līst. Jādomā, ko darīt. Varu lasīt grāmatu, bet varu labu darbu izdarīt, piemēram, jums palīdzēt

Te kāds cenzē? Es vairs neatrodu savu repliku.

Jā un kā ar vētrām? Labi – meteo ziņoja, bet vai vienmēr varēja paspēt paglābties?

Es gaļu ēdu ar prieku. Cūkai, kuru ēdu ēdienu pienesa, mēslus iztīrīja un nokāva civilizēti – ar bomi pa pieri un 5ad rīkle pušu. Āfrikā cūkas ķer plēsēji – bieži vien iekožas mugurā un norauj gar zemi un tad vēl pysdzīvu sāk grauzt. Kāpēc tad plēsēji drīkst gaļu ēst un es nē?

Un tagad zinātniski pierādītas vēl 2 lietas – augi arī jūt, vispār viss dzīvais jūt un ne visi augi der cilvēkam. It kā gurķi pat nomizoti un sagriezti

Dīkstāves laikā skatījos daudz filmu par dabu. Domāju-no vienas puses – žēl mirt, tik skaista tā Zeme. No otras puses – viss sagandēts, piecūkots,ķimizēts.
Piemēram, Klusā okeāna salu cilvēkiem vairs nav zivis , vai teiksim – nepietiek zivju – tās ir pazudušas.

Vai atkal – pludmales, kuras reklamē kā paradīzi – ir piecūkotas, ūdens kā miskaste pilns ar maisiņiem un grabažām.

Ticu labo domu un lūgšanu spēkam, tomēr nopietnās globālās lietās ar to vien nevar līdzēt.

Puse pasauleskoraļu jau esot miruši – ūdens viņiem esot par siltu un par skābu.

Tā ceļot 2 gadys, ka šito neredz – nu – visu cieņu – to es apskaužu, šo prasmi redzēt tikai labo un slikto momentā ignorēt.
Kas notiks ja visi tā darīs – ja neviens nespiegs un nekliegs, ka gals tuvojas? Vienkārši nomirsim slimi, bet mierīgi?

Nezinu, bet viens ir skaidrs – no varoņa jāmācās miers.