Sarkanās zvaigznes joprojām spīd

Pirms Līgo sanāca būt Lestenē. Gide stāsta par sarkanarmiešu kapiem , kā jaunā okupācijas vara nav ļāvusi apglabāt sarkanarmiešu soda baltajona vīrus, kā tie puvuši mežmalā un viņu kaulus izvazājuši meža dzīvnieki . Kā latviešu leģionāru kapus ar krustiem nolīdzinājis buldozers un pēc tam uzaris traktors. Kā es iedomājos, ka tajos kviešu laukos virs kapiem taču noteikti bijušas izcilas ražas – tāds mēslojums – leģionāru kauli un miesa – tautas ienaidnieki – klausos domāju un asaras tek neapturamas. Pazemo mani pašas nesavaldība

Atbraucam mājās – radio atrodu raidījumu monopols – tur vienmēŗ runā tie superlaimīgie un superveiksmīgie latvieši – kuri dzīvo it k a ne šajā , bet citā pasaulē – tajā kur rozes mūžam zied un nenovīst, jā ieslēdzu un klausos , cik skaisti Eva Johansone stāsta par bērniem, par vidi, kura saglabājama, un tad pēkšņi – bāc !!! – latviešiem vajadzētu padomāt par savu attieksmi pret krievvalodīgajiem, ka mēs latvieši tai krievu kopienai nedodot iespēju –
Bāc – goda vārds – kāda iespēja man jādod krievu kopienai? Ja Latvijas valsts ir vienīgā , kurai ir iespēja to darīt, kurai būtu jāreabilitē mūsu karavīru gods un labā slava, bet viņi visi – es domāju leģionāri, tiek padarīti par žīdu šāvējiem – kara noziedzniekiem. Mans onkulis – 18 gadīgs puisis pats brīvprātīgi aizgāja leģionā , viņa tēti aizveda ģimenei nezinot uz kurieni, kā vēlāk izrādījās nošāva turpat Rīgā, jo bija Aizsargu priekšnieks, bet visu ģimeni izsūtīja 14.jūnijā. Onkulis nomira bez bērniem, no dzimtas mājām palikusi akmeņu kaudzīte. Par kādu iespēju krievu kopienai ir runa , ja man – savā vienīgajā nacionālajā valstī ir jājūtas vainīgai un atbildīgai , par to, ka Latviju okupēja un iznīcināja un ka bija cilvēki, kuri karoja pret okupantiem, ka okupācijas vara organizēja holokaustu, kurā tagad galvenie vainīgie izrādās ir latvieši , ne okupanti?
Lasu par arhitektu Mārtiņu Ņukšu – nu izlasiet viņa biogrāfiju – viņu nošāva, PSRS okupanti tikai tāpēc, ka MŅ bija LR diplomāts , bet viņa ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.
Viena lieta ir nobirdināt asaras par kara postu, tās sāpes jau nav pārejošas, bet vēl drausmīgāka lieta, kad atbildību un vainu par to necilvēcības nelaimi uzliek upuriem. Viena lieta, kad to dara kremlis un putins, cita – kad to dara mūsu pašu nākotnes veidotāji – žurnālisti, teologi, literāti, politiķi.
Kopš tās reizes es neesmu klausījusies monopolu – bailes atkal saņemt sitienu starp acīm – bāc ! – un sēdi un nesaproti, kas notiek pasaulē un kāpēc