Tēlniece kāpās 22

Komentāri (22)

Sskaisle 13.04.2020. 20.45

Savulaik Ausma Cimdiņa skaidroja, ka
viņasprāt Imants Ziedonis ir dziļāks domātājs kā Rainis. Ka Rainis esot vairāk cīņā saucējs.

Jā un nē . Katrā ziņā Ziedonis ir daudz laikmetīgāks – bet Ziedonim nav ne Jāzeps, ne Tots, ne Spīdola.

Bet – tas pats Ziedonis par Raini Mūžības temperamentā apkopotās esejās tā par Raini uzrakstījis, ka Bikšes tizlā skulptūra ir zemiska ņirgāšanās par dzejnieku. Sīka vīriņa prasta skaudība.

Es domāju, ka tā ir šodienas – šī laikmeta milzu problēma – šodienas mākslinieku seklums , radošā nespēja un tad tā uzmanības pievēršana sev, provocēšana – jeb kā smalkāk saka – dekonstruēt pārbaudītas vērtības, tās apšaubot , izsmejot, noniecinot.

Vai Rainis vai Ziedonis būtu centušies izcelties uz Bikšes rēķina izsmejot viņa izskatu vai darbus?

0
0
Atbildēt

1

    Sskaisle > Sskaisle 13.04.2020. 21.09

    Cita lieta – es ļoti labi izjūtu,
    cik viegli ir kļūt fanātiskai.

    Es tā uzkarstu Raiņa dēļ.

    Lūk, kad charlie hebdo aizvainoja musulmaņu pravieti, ticīgie ņēma un šāva. Visa pasaule sadevās rokās un nosodīja šāvējus. Īpaši sstriekti bija paši francūži.

    Vienlaicīgi – kad kubiešu izcelsmes fotogrāfs Sorreno gribēja iekārtot savu izstādi Aviņjonā, – francūži – izdemolēja fotosalonu un piedraudēja, ka ja tur.parādīsies pats Sorreno kā bija plānots, tad labi viņam neklāsies. Problēmas būtība bija fotogrāfija piss Christ – glāzē ielikts krucifisks un glāze piečurāta un tad nofotgrāfēta.

    Šo izstādi redzēju Stokholmā un man tā bija pilnīgi vienaldzīga. Bet – ja Bikše tā izdarītu ar Raini…

    0
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 09.04.2020. 18.36

Ja pēkšņi notiks brīnums un man būs iespēja – Bikši iesūdzēšu tiesā par Raiņa izsmiešanu skulptūrā pie LNB.

Savukārt, Pētersona Vāze attiecībā pret LNB ēku ir par mazu. Arī jāpārtaisa.

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 09.04.2020. 18.21

Bet nu labi – ja par lietiņu.
Lūk, Gruzijā ir milzu piemineklis Barastisvili, muzejā viena vienīgā Ceretelli milzu skulptūras – visas ar tādas ar pārspīlējuma garšu.

Bet nu mums – manuprāt, ir cita problēma. Viss daudz par mazu.

Tā nenāk uzreiz prātā Šilovas konkrētās skulptūras, bet Panteļejevam visas ir smukas – bet es visas liktu pārtaisīt lielākas.

0
0
Atbildēt

1

    Sskaisle > Sskaisle 09.04.2020. 18.29

    Dievinu Bokslafu. Milzu sajūsma, ka Māpils muižā viņam ir Panteļejeva veidots piemineklis – it kā dabīgā augumā, bet nu stipri par mazu. Vai tas pats Kalpakam – Esplanādē.

    Nē – man šķiet, ka piemineklim jābūt iespaidīgam. Izcili, ka piemineklis ir Armitstedam – ( tas nav Panteļējeva) , bet nu tik necils.

    Vai Blaumanim. Nu gribu citu, bet smuki efektīgu.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Sskaisle 11.04.2020. 10.08

    O. Šilovu un G. Panteļējevu saucu par inteliģentiem tēlniekiem, viņi māk gan provocēt, gan harmonizēt, bet viņu idejas un plastiskā valoda rezonē ar latvisko izjūtu.
    “smukas, bet par mazu…”
    Kā zināms -mākslas patiesības spēks un mērogi nav sinonīmi.
    A. Bikšes Raiņi pie LNB provocē t. sk. ar mērogu, veidojot saspēli ar O. Pētersona klasiskās formās būvēto vāzi, bet tēla plastika, salīdzinot ar mūsu monumentālās tēlniecības tradīcijām un Raiņa pieminekļu paraugiem, raisa ļoti neērtas un neveiklas pārdomas, kas, acīmredzot, arī ir idejas pamatā, atcerēsimies A. Bikšes projektu “Pieminekļu kari”.

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    Sskaisle > lindab456 12.04.2020. 07.59

    Bikše Raini ir uztaisījis ar ķermenim neadekvāti mazu kakliņu un galvu. Un – nosēdinājis un tā ideja par matrjoškām un šūpolēm man arī šķiet jau kaut kur redzēta – prātā nāk AK vai Japāna. Bet nu neatceros. Līdz ar to – haltūrēt uz Raiņa rēķina ir noziegums.

    Saprotama lieta, ka latviešiem – kā jau visiem nabagiem , ir vēlme nerunāt, klusēt vai pat noliegt savu izcelsmi, ka esam vergu un strādnieku cīņās dzemdinājuši savu kultūru un valsti, tomēr bez Raiņa – nu nebūtu no mums kā nācijas pat tik daudz – cik ir.

    Vēl es stingri domāju, ka Raini necieš čekisti un čekas ziņotāji – jo atšķirībā no viņiem – Rainis pierādīja, ka var !!!! palikt Cilvēks par spīti varai, par spīti vardarbībai un kārdinājumiem.
    Tas Raiņa lielums mani pat baida.
    Rainis ir mūsu Nīčes sludinātais Pārcilvēks.
    Kur tagad pasauli valda vien tā paša Nīčes sludinātais komforta cilvēks.

    Mūsu puenākums bija Raini godināt, nevis ķēmot – zaimot!!!!

    +2
    -1
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Sskaisle 12.04.2020. 12.14

    Jau ar projektu “Pieminekļu kari” Bikše piesaka kultūras mantojuma ikonu dekonstrukciju publiskā telpā – šis projekts aizgāja “uz bis”. Iebildumus raisīja t.sk. pati vietas izvēle, kā simboliski, tā tīri vizuāli – uz Brīvības pieminekļa telpiskās ass, to aizsedzot. Tādejādi tika turpināta Iļjiča monumenta tradīcija, kas šobrīd tiek nostiprināta ar “Ušakova arku”. Ne velti S/GKR RD svētku uzrunai izvēlējās Brīvības pieminekļa aizmuguri ar durvīm, kas sākotnēji bija domātas tehniskai palīgtelpai, un, kura ved uz vietu kur atrodas Pētera 1 monumenta pamatu atliekas. Kā zināms Pētera 1. piemineklis tika uzstādīts 1910. g. par godu 200 gadadienai, kopš Rīga tika pievienota Krievijas impērijai un atklāts piedaloties caram Nikolajam II.
    Par tēmu: G. Slaidiņš. Diasporas arhitekts ar trimdinieka aci Rīgā. Jaunā gaita, nr.217,06.1999.

    0
    0
    Atbildēt

    2

    Sskaisle > lindab456 12.04.2020. 13.23

    Nu nepatika, nē – nav tas vārds , bet es pieminekļu karus uztvēru kā provokāciju provokācijas dēļ. Nev8s kā pšrdomātu, izdomātu un tiešām provocējošu.

    Bet tēma parpieminekļu kariem ir smaga.
    Tas , kura garāžā ir Pēteris I ir Gombergs. Tas pats ebrejs, kurš atļāvās vārda tiešā nozīmē apdirst mūsu eposu un tā varoņus – uzsvaru liekot uz Lāčplēša lāča ausīm. Ka tas esot primātu cienīgs izdomājums.
    Kā ebrejs viņš par mums latviešiem tā drīkstēja, kamēr mēs neko līdzvērtīgu par ebreju mītiem pat sapņos nevaram iedomāties

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Sskaisle 13.04.2020. 09.52

    Atgriežoties pie projekta “Pieminekļu kari” – Brīvības pieminekļa telpiskajai asij ir jābūt brīvai, neaizsegtai – pārvietojoties pa Brīvības ielu, tālāk, Brīvības bulvāri, Brīvības piemineklim ir jābūt redzamam, tas sabalsojas ar otru, vēsturisku dominanti – Sv. Pētera baznīcas torni, bet nedrīkst tikt aizsegts. Interesanti, ka Brīvības ielas perspektīvas publiskajos foto dominē skats uz A ar Jauno Sv. Ģertrūdes baznīcu ielas perspektīvā. Kas ir kopīgs ar “Diviem Raiņiem” – tie strādā līdzīgi, kā projekts un būtiski savu pašpietiekamību zaudētu, ja tiktu uzstādīti citā vietā, kontekstā.
    Tēla plastiskais risinājums ir daļa no koncepcijas – nevar pateikt – izmainīsim figūrai kaklu un tad jau viss būs kārtībā.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > lindab456 12.04.2020. 13.31

    Tas bija Gombergs, kurš uzlika uz postamenta cara armijas felmaršala De Tolli skulptūru – feldmaršala, kurš kalpoja un dedzīgi aizstāvēja impērijas idejas. Latviešu inteliģencei nepietika ietekmes , lai šo mums naidīgās idejas pieminekli neatļautu.

    Jo īpaši skandalozi manā vērtējumā tieši tāpēc ir turpat blakus esošais mazais – kā zemē iegrimušais mūsu Kalpaka piemineklus.

    Nezinu -kuri bija tie lēmēji un bīdītāji, kuri to tā ir izkārtojuši

    Jā un Gombergs kaut kad sludināja, ka Pēterim I vietu atradīšot

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Sskaisle 13.04.2020. 12.26

    Kāpēc esat gatava runāt par J. Gomberga ambiciozajiem projektiem saistībā ar Pētera I, Barklaja de Tolli pieminekļiem (varētu vēl piemetināt par J.G. īpašumā nonākušo Ļeņina monumenta plāksni, B.Ābelīte, Rīgas Ļeņins..,LA.LV,22.08.16.), bet nevēlaties pamanīt to, ka Brīvības pieminekli nevajag aizsegt pat ar vadošo tēlnieku projektiem?
    Nepiekrītu Jūsu izteiktajam vērtējumam par G. Panteļejeva, arh. Veidemaņa veidoto O. Kalpaka pieminekli – varbūt vietas izvēle nav sevišķi veiksmīga, gājēju ceļu krustojumā, it kā bez pienācīgas atkāpes, bet, manuprāt, autori to labi atrisina ar novietni jaunizveidotā laukumā. Pieminekļa apjoms ierakstās pilsēttelpā, ir ar savu ideju, koncepciju. Varbūt gribētos reljefāku portreta veidojumu, kas ir risināts kā gravējums, kā atspīdums, kas nav nolasāms no visiem leņķiem.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > lindab456 13.04.2020. 15.12

    Mani pārsteidz Tavi vērtējumi – mīļā Debess, vai vietu pietrūcis , ka Kalpakam tik zemam, tik mazam , tik necilam jābūt.
    Nē – un miljons reižu nē. Ideja būtu laba – jā man patīk – bet 10x lielākam tam piemineklim jābūt.

    Tāpat Ulmanis – ielikts mazs vīriņš krūmos. Nu nē. Nu kā var tik ļoti sevi nonicināt , lai šitā slapstītos.

    Man ļoti patīk Zemdegas Raiņi – man vienmēr, kad tos uzlūkoju – paliek labi. Idejiski un mākslinieciski.

    Kā eju garām Ulmanim – tā pukstu – čekistu pirksts – pēc nāves vēl šo pazemot. Nu tad neliec pieminekli vispār. Bet ja liec , tad labu

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Sskaisle 14.04.2020. 10.37

    Mūsu priekšstatus par to kādam ir jābūt sabiedriski nozīmīgai personībai veltītam piemineklim, lielā mērā, ir veidojusi pirmās brīvvalsts tradīcija – Brīvības cīņām, personībām veltītie monumentālie pieminekļi ar figurāliem, simboliskiem, dziļas cieņas apdvestiem tēliem. Šo tradīciju pārstāv pēc K. Zemdegas meta veidotais Raiņa piemineklis Esplanādē. Autora kaltais Raiņa kapa piemineklis ir viens no izcilākajiem mūsu mantojumā – pieminekļa plastiku un simbolu valodu salīdzinu ar dzeju un filozofiju akmenī… Pat padomju laikā no skolas tika organizēti gājieni, lai redzētu dzejnieka kapa pieminekli
    Par O. Kalpaka pieminekli piemetināšu, ka līdzīgā mākslinieciskajā atslēgā G. Panteļejevs ir veidojis piemiņas zīmi Kr. Valdemāram, Valdemāra ielas skvērā, Rīgā.
    “tik zemam, tik mazam, tik necilam…”
    Kad runa ir par pieminekli vēsturiskai personībai un mērogiem, domāju par Burkarda Dzeņa darināto pieminekli J. Rozentālam, pie LNMM, ar portretisku gleznotāja krūšutēlu, tuvu dabiskajam izmēram – pašcieņas un laikmeta caurstrāvots – vai mērogu dēļ mēs to mazāk godājam.
    Un turpat netālu Kronvalda parkā padomju tēlniecības labākajās tradīcijās monumentalizētais A. Upīša piemineklis.
    “Kā eju garām Ulmanim…”
    Ir priekšstati, tradīcijas, kas prasa sabiedriski, politiski nozīmīgām personībām, valstsvīriem veltītiem pieminekļiem – heroizāciju, vispārinājumu, distanci, tēlu pacelt uz postamenta. K. Ulmaņa piemineklim vislabāk atbilst J. Stradiņa teiktais: “Viņš bija tautā mīlēts…” – valsts pamatlicēja tēlam nav distances un tas ir būtiski.
    Tas, ko izjūtu kā nepadarītu līdz galam – ir laukuma iztrūkums, jo, lai arī figūra ir maksimāli pietuvināta, ir arī valsts vīra dimensija. Te varētu būt paralēles ar J. Rozentāla vārdā nosaukto laukumu.
    Par Aspazijas pieminekli – interesanti kāda būs tēlnieka un arhitekta iecere par novietojumu dabā.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > lindab456 14.04.2020. 13.31

    Nu nē. Es tādu viedokli – ka piemineklim ir jānodrošina nedistancēšanās vai pat identificēšanās – neatzīstu. Ja es eju garām Kalpaka piemineklim un uz to jāskatās gandrīz no augšas uz leju – tad tas nav veiksmīgs risinājums.

    Domāju, ka ļoti subjektīvu apsvērumu dēļ Burānes kundze sludina, ka Zemdegas vai pat
    Skulmes Brīvības pieminekļu konkursa darbi bijuši labāki par Zāles pieminekli. Un tieši – idejiskuma dēļ – ka brīvības ideja ir mūsu eksistences vertikāle. Kalpaks paliek – izplūst horiz9ntālē, ulmanis pa krūmiem kā žuļiks , vienīgi Upīts patiešām cienīgā pozā stāv pretī vējiem.

    Vēl man patīk skulptūra Padegam. Kad man dzimšanas dienā sadāvināja puķes – es visas nenesu mājās – pušķīti Padegam padusē un tad pārējo pie Brīvības pieminekļa

    Starp citu – tauta Ulmani mīlēja pateicoties autoritārajam režīmam. Tāpat kā Staļinu tačū arī mīlēja.
    Ja tiktu publiskoti visi dokumenti par Ulmani kā valstsvīru, kurš klusi atdevās padomju okipantiem – tad diez kā būtu ar to milestību

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Sskaisle 14.04.2020. 15.05

    Sskaisle, lasi uzmanīgi – nav minēti termini – distancēšanās, identificēšanās, arī pēc būtības. Runa ir par distanci. K. Ulmaņa piemineklis ir maksimāli pietuvināts, viņš ir daļa no savas tautas, cilvēcīgs, apņēmīgs un tiešs. Akcents ir uz emocionālo momentu, ne glorifikāciju.
    “Starp citu – tauta Ulmani mīlēja pateicoties autoritārajam režīmam. Tāpat kā Staļinu taču mīlēja.”
    Jāsaka ļoti drosmīgs un manipulatīvs salīdzinājums, kas uzstājīgi tiek kultivēts – lai salīdzinātu ar tautu un miljonu slepkavu.
    Nav man tiešas Ulmaņlaiku pieredzes, par Ulmaņa darbību varu spriest vienīgi pēc atstātā materiālā un nemateriālā mantojuma, t.sk. fotogrāfijām, biogrāfijām u.c. liecībām, bet absolūti neapgāžama liecība ir dzīvā liecība, kas ir Ulmaņlaiku gaišā paaudze. Par nožēlu, jauniem cilvēkiem to vairs nav iespējams nepastarpināti pieredzēt, tādēļ arī lielāka brīvība pārvērtēt un interpretēt.
    “vienīgi Upīts patiešām cienīgā pozā stāv pretī vējam.”
    Diez vai ar šodienas pieredzi un vērtībām demokrātiskā valstī ir iespējam atkārtot padomju monumentālās mākslas valodu un uzstādījumus, bet, kas zin. Šodien tomēr arī sabiedriski nozīmīgu personību atveidojumos ejam uz lielāku intimitāti un cilvēciskumu.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > lindab456 14.04.2020. 16.22

    Biju ekskursijā pa Dauderu pili – aiz bieza žoga kopā ar jauno skaisto adjutantu dzīvoja Ulmanis –
    viens Ulmanis – labais un vienkāršais tautas draugs atklātībai un cits Ulmanis aiz aizskariem un mūriem.

    Un ja jau tautas draugs – lai nesēž krūmos – nezinātājs naktī var sabīties no tāda

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > lindab456 12.04.2020. 08.08

    Protams, ka Šilovai bija jāņem vērā pasūtītāja vēlme, bet ….man Aspazija saistās tikai un vienīgi ir neprātīgi mīlētas sievietes laimi.
    Kā Rainis rakstīja – man prātā plivinās tavi mati un es tos skūpstu katru pa vienam un mīlu Tevi

    Ja tā būtu mana iespēja – mana Aspazija būtu tāda – ar mīlētas un samīlētas sievietes seju, ar venēriski skaistu kailu ķermeni, kura pozai būtu jāpauž neatkarība, bauda- vispār himna eksistencei – tam tēlam būtu jābūt tādam senlatviski mistiskam, kas it kā turpina jūras stihiju citā – cilvēciskā veidolā.

    0
    -1
    Atbildēt

    2

    lindab456 > Sskaisle 12.04.2020. 13.00

    Aspaziju necenstos ielikt šauros rāmjos. Visupirms Aspaziju redzu kā cīnītāju un kā pamatlicēju, radošu personību, kas sevī iemieso klasiskā laikmeta skaidrību un Jaunā laikmeta brīvības garu, gan radītāju, gan mūzu.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > lindab456 12.04.2020. 13.13

    Es Aspaziju dievinu kā Mīlētāju – visas viņas cīņas – gluži kā Blaumaņa Kristīnes vieglās dienas – tika noliktas malā, kad viņa iemīlējās un mīlēja.

    Ticu tiem profesionāļiem, kuri apgalvo, ka bez viņas Rainis nespētu radīt to, ko ir radījis. Bet tikpat svēti ticu, ka dzīvot mīlestībai, nodoties tai pilnībā- lielāka laime uz šīs Zemes vienkārši nav un Aspazija nevis sevi vienkārši ziedoja , bet dodit ieguva to, ko katrs no mums kāro.

    Vēl man patīk fantazēt, ka mūsu Rainis varētu būt Perikla reinkarnācija, bet Aspazija sengrieķu Aspazijas reinkarnācija.

    Tā Raiņa un Aspazijas dzeja – tajā ir tik daudz dvēseliski pārpasaulīgā

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    lindab456 > Sskaisle 13.04.2020. 10.40

    Domāju, katrs atrod to, ko meklē – Jums būtiska šķiet vitalitāte un mīlas lirika, man nozīmīga šajā divu dižgaru mijiedarbībā šķiet divu radošu personību pretstāvēšana, pastāvēšana, emancipācija, ziedošanās, mīlestības traģiskā puse.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 09.04.2020. 10.54

Skaisti un labi, paldies !

+3
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar: