Par Uzvaras pieminekļa pārveides projektu

1941. gada 14. jūnijā no Latvijas vien izveda vairāk nekā 15 000 cilvēku, bet 1949. gada 25. martā – 42 149 cilvēkus. Un tās bija tikai divas lielākās masveida deportācijas.
———————–
Kaut kā pie mums nerunā, ka krievu okupanti represijas pret latviešiem atsāka uzreiz pēc otrreizējās okupācijas.
Slepkavošana, aresti un izsūtīšana sākās jau 1944. un 1945. gadā. Tad arī izsūtīja manu omīti.
Ir dzirdēts , ka laikā np 1944. līdz 1949. gadiem tika represēti 150 tūkstoši latviešu.

Uzvaras pieminekļa, kas tika uzcelts padomju laikā par piespiedu kārtā no visu strādājošo algām atvilktiem līdzekļiem,
—————————
Tolaik strādāju lielā uzņēmumā. Tā nu bija sanācis, ka mūsu daļa, pateicoties arī vadītājam, bija latviskuma oāze visā “zavodā”. No kādiem 70 darbiniekiem tikai 4…5 bija kolonisti. No tiem latviski nerunāja divi. Visi pasākumi notika latviski. Tiem laikiem tas bija liels retums. Kompartijā bija 4 (divi latvieši un divi krievi).
Kad sākās “ziedojumu” vākšana, naudiņu samaksāja tikai priekšnieks un, man šķiet, ka pat ne visi komunisti. Neviens no mums pat nedomāja ziedot, lai gan rūpnīcas partkoms staigāja pa kabinetiem un vairākas reizes aicināja, Tad, pēc kāda mēneša vai diviem, saņemot algu pie kases bija saraksts, kurā bija jāparakstās, ka no algas atņemto naudu esi ziedojis pieminekla celtniecībai. Visi, baidoties no iespējamām represijām, arī parakstīja.
Inženieriem atņēma piecus rubļus, nodaļu vadītājiem 7 un daļu vadītājiem 10.
Tā bija baigā nauda – mana oficiālā alga tolaik bija 160 mēnesī uz rokas – diena pelnīju 8rbļ aptuveni.

Jāveido blakus milzīga siena ar visiem izvesto un nošauto uzskaitījumu, parādot vergu nometņu vietas Sibīrijā. Un izvietojot visus staļinekļus un ļeņinekļus kur slepkavām un viņu pēctečiem būtu vieta kur priecāties par saviem asiņainiem slaktēšanas darbiem!!!

Papildināt esošo monumentu tā lai var saredzēt tur visus okupācijas laika nestos “labumus” doma laba, un kamēr sadūšojas reāli darīt, varētu izsludināt metu konkursu.

Paldies autorei!
Tur neko nevar darīt, bet tā tas notiek, ikreiz, braucot pāri Daugavai un skatam atduroties pret ielas perspektīvi triumfāli vainagojušo uzvaras obelisku, to sajūtu tīri fiziski un jautājumu – cik paralēlās realitātēs un kādā valstī dzīvoju?
Varbūt ir pienācis laiks veidot vienotu memoriālu un atgriezt tēvzemē Sibīrijas plašumos izkaisītos anonīmos kapos dusošos, izsūtītos Latvijas piederīgos?

Visu šo manipulāciju rezultātā tā ir vienīgā neatkarīgā valstī dzīvojoša Eiropas nācija, kuras skaits nav sasniedzis 20. gs. 30. gadu līmeni.
Правильно ли я понимаю, что автор имеет ввиду нынешнее количество латышей в Латвии?
В таком случае это очень грубая манипуляция, не учитывая количество уехавших с начала 20–тых.
И тогда уж надо было бы взять количество латышей на 1991 год.
P.S.
Когда будет такой мемориал ставиться, не забудьте и списки исполнителей и стукачей рядом разместить. Всех, конечно, а не оставляя только русские фамилии. Правда же она такая, бывает не всегда удобной.