Mēs visi esam migranti!

Mēs visi esam migranti. Vīrieši no Marsa, sievietes no Venēras. Satikušies uz Zemes, graužam to kā tārpi ābolīti mīlējoties un ķildojoties. Kurš izšķīdīs pirmais – tārpi vai ābolītis, kurš būs cēlonis, kurš būs sekas. Mēs to nezinām,Dievs vien to zin. Rakstos teikts – visi degs elles ugunīs, značit, pirmā uzpūtīsies Saule, līdz ietvers sevī tuvākās planētas, līdz tam laikam jāpaspēj aizmigrēt. Laikus jāpasūta biļetes.

Tomēr būtu jānošķir tos, kuru gēnos ir 47, pēc Medinska paziņotā, homosomas. no homo sapiens. Arī papuasiem un pigmejiem ir 46.

vēl kā ir – mūsu nabaga baltie vīrieši – kā tās feministes šos drāž ir vienkāŗši nenormāla situācija , pašas sapņo par grupveida izvarošānām un davai – tik pārmet vīriešiem vardarbību

bet ka krāsainie sievietei savās sabiedrībās ierāda citu vietu un tajās notur – par to klusums – tabu tēma – gluži kā padomju okupācijas laikos tabu tēma bija burzuju valstu augstais labklājības līmenis

kāpēc jāmaksā nauda sabiedriskajiem medijiem, ja viņi nespēj būt objektīvi un godīgi, bet tikai sludina propagandu varas elites interesēs?

LSM – ir noņēmuši komentēšanas iespēju. Valsts mūs drāž kā mazos ezīšus. Runa nav par ādas krāsu , kurš to nesaprpot?!
Runa ir par to, ka mums jāuztur cilvēki, kuri mums melo , ka bēg no kara. Vācijā notiek asas diskusijas, ka sīriešu bēgļi – kuri it kā bēga no kara, jau pusgada laikā pērk aviobiļetes , ar papildus bagāžas vietām un brauc uz Sīriju un atpakaļ, cik vien nauda , ko dod viņiem vācu tauta -ļauj.
Bagātā Vācija – pasaules viena no bagātākajām valstīm to var atļauties – uzturēt nestrādājošus miljonus , kamēr mums tādi liekēži būtībā ir kā parazīti, kuri dzīvo uz mūsu rēķina. Ja vēl nebūtu tie korumpanti, kuri nosūc mūsu asinis.

Tā ir nenormāla Latvijas valsts bezatbildība , būtībā – čekistu – komunistu gaviles – zombēt, ka mēs esam homofobi un paši draugiem izkārtot milzu peļņas uz ekonomisko bēgļu rēķina.

Citie vārdiem to var arī saukt par kārtējo kremļa uzvaru

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tumsaka-ada-bet-vai-svesaki-migranti-un-eksperte-skaidro-noraidoso-attieksmi-latvija.a335476/

“Mēs visi esam migranti”. Provokatīvs uzstādījums.
Cita provokācija – mēs visi esam klejotāji/ nomadi, kas seko ganāmpulkam, medījumam, iekarošanas un laupīšanas misijai. Vienmēr ceļā, pārstāvot lineāro pasaules, telpas skaidrojumu.
Vai – mēs visi esam zemkopji/ amatnieki ar kultivēšanu un kopšanu kā izdzīvošanas paradigmu un dzīves ziņu – ko sēsi, to pļausi; dots devējam atdodas. Ar ciklisku pasaules kārtību, ritiem un tradīcijām.
Izvēršot spekulāciju – mēs visi esam mācekļi vanderzeļļi, vienmēr klejojumos, ceļā.
Par sadzīvošanu: “Šādi, tādi vanderzeļļi
Nāk pie manis klāt gulēt;
Manas pašas mīļākais
Guļ viens pats raudādams.”
Vēl – par vēlamo un esošo. Ideālajā pasaulē no kultūru apmaiņas sagaidām bagātināšanos, idejas, humānismu… Reālajā pasaulē, ja tiek pārkāptas robežas, klejotāju dzīves filozofija izrādās uzurpatoriska, patērnieciska un vidi noplicinoša. Ja tā kļūst dominējoša, tad aiz sevis atstāj degradētus vecos centrus un tradicionālo kultūru. Urbānajā vidē fokuss tiek pārnests uz jaunām teritorijām, jaunbūvēm, unificēto, vienkāršoto, bezpersonisko, fragmentēto, atsvešināto.

jā, kā bērnībā – tad man mācīja, cik ļeniņs labs un ka visi esam laimīgā padomju tauta

tagad visi esam migranti –

es tomēr nē – kopš neatminamiem laikiem esmu latviete un ja vien valsts Latvijas čekistu – komunistu valsts mani nepadzīs no šejienes – kas vispār ir ļoti iespējams – īstenība jau pusmiljonam latviešu – tad es arī palikšu Latvijā.

nevajag man drāzt smadzenes ar šo propagandu – vispirms visi esam čekisti vai vismaz kolaboracionisti, tad visi esam korumpnati, tagad – migranti – kas nākošais ?

vai un kāpēc mums vispār būtu jānodala migranti no vietējiem jeb “iedzimtajiem”?
—————————
Spriežot pēc krievu kolonistu uzvedības Latvijā viņi jau paši sevi nodala – vai tad nē?

Izlasot un pārdomājot rakstā izteikto “domu”, ka visi mēs esam migranti, man tā vien prasījās tai atbildēt ar tikpat vienkāršotu un primitīvu šīs visai nosacītās domas noliegumu: sak’, laiki mainās un tā klaidoņu un okupantu demagoģija vairs sabiedrību neiedvemo…bet
Bet tad, pārlasot Jānis Lakijs un J.Biotops īsos, lakoniskos bet trāpīgos komentārus, arī es pacentīšos nedaudz pamatot savu teikto.

Visi mēs zinām, ka katras tautas kultūra un valoda ir veidojusies etniskas pēctecības (etnosa ģenēzes) integrējošā procesā, bet ne migrējošu indivīdu “politiskā integrācijā”, kā tas izriet no tautu unificētāju un pasaules globalizētāju propagandas…
Garīgai attīstībai perspektīvo būtņu vērtības ir ģenerējušās miera laika apstākļos un nemainīgā ekoloģijā, un tādas politisko migrantu nācijas, kādas raksturīgas lielvalstīm, kā vardarbīgi veidotām impērijām, nespēj radīt tādas vērtības, kas būtu līdzvērtīgas šīm etniskā pēctecībā dzimušajām vērtībām _tīrai valodai, kultūrai un Tēvzemes mīlestībai. Ir jāapzinās, ka nekritisks politiskais racionālisms un tā dēvētā „iecietības palielināšana pret ‘svešo un citādo”, kuru mums iesaka impērisko oligarhu sūtņi (kā arī visi citi lētā darbaspēka meklētāji) ir šīs garīgās vērtības noārdoši un viņu ģenētisko mērķtiecību iznīcinoši.
Un tāpēc domāju, ka mums nav jākļūst, ne par kseno-fobiem, ne kseno-fīliem, bet gan jāpakļaujas savai dabiskajai ekoloģijai, kas ietver sevī arī etnisko integrāciju un nacionālo attīstību savā un savu senču zemē.
Cittautiešu integrācija iespējama vienīgi šīs dabiskās attīstības kontekstā, bet ne ar mūsu etniski integrēto vērtību noliegumu vai to ignoranci; tādu kā, piemēram, valodas pielīdzināšanu vienkāršam saziņas līdzeklim, bet ne svarīgai kultūras sastāvdaļai.

Bet tas nenozīmē, ka mums ar to jāsamierinās un tas jāakceptē. Mums šī situācija vienkārši jāapzinās, bet jāturpina mūsu senču „Dainu skapī” ieliktā attīstība. Un jāstiprina mūsu nacionālā pašapziņa!

Raksts nezin kāpēc lika atcerēties XX gadsimta 60 gadu komunisma cēlāju dziesmu “Na piļnih tropinkah daļokih plaņet…”. Žēl, ka Latvijā nav nevienas upes, kuru būtu vērts pagriezt pretējā virzienā. Par Eiropas naudu, protams!

“…Arhitekti jau sākuši vizualizēt, kā izskatīsies dzīvojamā vide uz Marsa…” – ‘… es kā arhitekte…” gan varēja zināt, ka tādas vizualizācijas visādu veidu daiļkrāsotāji taisījuši jau gandrīz visu iepriekšējo gadsimtu. Arhitekti līdzīgos procesos iesaistās tad, kad ar praktisku darbu neizdodas nopelnīt, cik gribētos. Vai arī – kad sagribas izklaidēties, palaižot muļķi.
No mūsu arhitektes labprāt izlasītu par gadījumiem, kad cilvēks, uzcēlis un iekārtojis māju, atstājis durvis neaizslēgtas, lai māja pēc iespējas ātrāk piepildītos ar apkārtnes nedzērājiem, kosmonautiem citu mobilo sabiedrību. Pašas piemērs būtu vispārliecinošākais.