Par Trampa nepateicību piekrītu. Tā izpaužas ne tikai attiecībās ar kurdiem – viņa guļamistabā neesot pie sienas liela Obamas portreta zelta rāmī, pie kuras pēctecim pienāktos katru rītu nomesties ceļos un sist pieri pret grīdu. Jo bez priekšteča Obamas tāds Amerikas mērogiem viduvējs biznesmenītis Tramps uz Balto namu skatītos tikai caur žogu.
Kurdu nelaimēs vainot britu un franču rīcību pēc Pirmā lielkara gan es atturētos. Latvija un mūsu kaimiņi toreiz nebija būtiski labākās pozīcijās kā vismaz 5 reizes lielākā kurdu tauta. Baltijas tautas toreiz prata panākt, ka mūsu neatkarību atbalsta (nevis dod) gan UK gan pavisam negribīgi pat Francija (tai uz smadzenēm spieda pašu lielvalstnieciskie ideāli, tradicionālā rusofīlija un Krievijas kredīti). Arī mums 1919.gadā nekas no debesīm nekrita, tomēr ne bez iekšējām jukām spējām izveidot savas valstis. Un tās aizsargāt spējīgas armijas, kuras varēja panākt un saņemt Antantes militāru atbalstu tikai pēc tam, ka bija pierādījušas, ka ir spēks, ko jēga atbalstīt. Kurdi toreiz nebija sliktākos apstākļos, Turcija sabira drupačās vēl čaklāk, kā Krievzeme.
Tā vietā, lai veidotu valsti ar visām tās struktūrām, kurdi visu 20.gadsimtu turpināja “cīnīties” par savām tiesībām… Eiropā. Pat Strādnieku (kaķi, nerēc!) partiju izveidoja. Tiesa, tie nebija visi kurdi, jo citi bija aizņemti savstarpējos kašķos.
Ja kompaktā teritorijā dzīvojoša 30-40 miljonus liela tauta, kuras kaimiņi ir skaitliski samērojami vai vēl mazāki un vairumā miermīlīgi (Baltijai austrumu pusē tādas laimes nav un nebūs) nespēj tikt pie valsts pat tik labvēlīgos apstākļos, kādi bija visā 20.gadsimtā, tad tur nav citi vainīgi. Pat ne Tramps, kura rīcība ir tikpat pretīga, cik priekšteču iejaukšanās Sīrijā un citur, kur nekas nav glābjams ar armiju.
Komentāri (1)
J.Biotops 17.10.2019. 08.22
Par Trampa nepateicību piekrītu. Tā izpaužas ne tikai attiecībās ar kurdiem – viņa guļamistabā neesot pie sienas liela Obamas portreta zelta rāmī, pie kuras pēctecim pienāktos katru rītu nomesties ceļos un sist pieri pret grīdu. Jo bez priekšteča Obamas tāds Amerikas mērogiem viduvējs biznesmenītis Tramps uz Balto namu skatītos tikai caur žogu.
Kurdu nelaimēs vainot britu un franču rīcību pēc Pirmā lielkara gan es atturētos. Latvija un mūsu kaimiņi toreiz nebija būtiski labākās pozīcijās kā vismaz 5 reizes lielākā kurdu tauta. Baltijas tautas toreiz prata panākt, ka mūsu neatkarību atbalsta (nevis dod) gan UK gan pavisam negribīgi pat Francija (tai uz smadzenēm spieda pašu lielvalstnieciskie ideāli, tradicionālā rusofīlija un Krievijas kredīti). Arī mums 1919.gadā nekas no debesīm nekrita, tomēr ne bez iekšējām jukām spējām izveidot savas valstis. Un tās aizsargāt spējīgas armijas, kuras varēja panākt un saņemt Antantes militāru atbalstu tikai pēc tam, ka bija pierādījušas, ka ir spēks, ko jēga atbalstīt. Kurdi toreiz nebija sliktākos apstākļos, Turcija sabira drupačās vēl čaklāk, kā Krievzeme.
Tā vietā, lai veidotu valsti ar visām tās struktūrām, kurdi visu 20.gadsimtu turpināja “cīnīties” par savām tiesībām… Eiropā. Pat Strādnieku (kaķi, nerēc!) partiju izveidoja. Tiesa, tie nebija visi kurdi, jo citi bija aizņemti savstarpējos kašķos.
Ja kompaktā teritorijā dzīvojoša 30-40 miljonus liela tauta, kuras kaimiņi ir skaitliski samērojami vai vēl mazāki un vairumā miermīlīgi (Baltijai austrumu pusē tādas laimes nav un nebūs) nespēj tikt pie valsts pat tik labvēlīgos apstākļos, kādi bija visā 20.gadsimtā, tad tur nav citi vainīgi. Pat ne Tramps, kura rīcība ir tikpat pretīga, cik priekšteču iejaukšanās Sīrijā un citur, kur nekas nav glābjams ar armiju.
0