Lai kļūtu par Tautas prezidentu, nav jābūt mīļam visiem

Gribētos jau, lai tas “visas tautas prezidents” kļūtu par latviešu tautas augstāko pārstāvi un prezidentu tieši Latvijā, kā mūsu tautas etnoģenēzes (etniskās integrācijas) teritorijā
Manā izpratnē tauta ir tāda sabiedrības daļa, kas integrējusies etniski _etnoss un nekas vairāk! Bet demokrātija ir šī etnosa vara savas attīstības teritorijā. Bet cittautiešu piejaukumam ir jābūt procentuāli ierobežotam un pamattautas etnisko integrēšanos netraucējošam…Elementāri!
Un tā nedomāju vien es, bet to skaidri un gaiši ir pateikuši jau senie grieķi. Un arī mūsu politiskie un reliģiskie „apustuļi” vēl nav šos jēdzienus (par tautām kā etnosiem un demokrātiju kā tautas varu) mūsu laicīgajās vārdnīcās izdzēsuši.
Un tie nav arī sengrieķu izdomājumi, bet tās ir dabas likumsakarības…
Neviens taču nenoliegs, ka Dabas likumi ir arī Dieva likumi.Nu tad sekosim tiem, un nepadosimies šai “vienotas ekonomiskās telpas” un “sabiedrības bez robežām” propagandai…

Ir tāds faktors, kā indivīda gēnu kopums, kura attīstība (tāpat kā dzīvniekiem un augiem) ir adekvāta viņa un ārējo apstākļu mijiedarbībai, viņa-ekoloģijai.
Un tauta, kas ir attīstījusies mērķtiecīgi nacionālā un dabiskā ekoloģijā, – tāda tauta vairs nevēlas un arī nedrīkst savu ekoloģiju pārtraukt vai mainīt, jo tādā gadījumā tiek pārtraukta arī tās gēnu kopuma attīstības mērķtiecība.
Un šis nacionālas valsts postulāts ir jāņem vērā visiem tās pārvaldītājiem, – kā Saeimai un Valdībai, tā arī Prezidentam. Un man ir pārliecība, ka mūsu prezidents Egils Levits tāds arī ir.

“no 1995. līdz 2014. gadam latviešu tautas dabīgais samazinājums – 262 577 cilvēki,.. emigrējuši 236 000 darba spējīgo, to skaitā 150 000 lauku iedzīvotāju…”
Ja domājam par latviešiem un Latviju kā latviešu dzīves vietu un mājām – ļoti traģiski skaitļi un traģiskas vēsturiskas paralēles. Nekādi aizbildinājumi nav pieņemami, lai to attaisnotu.
U. Neiburgs, LA.LV : “Otrā pasaules kara dēļ mēs zaudējām ap 600 000 cilvēku, jeb gandrīz trešdaļu valsts iedzīvotāju. Šis skaitlis ietver sevī gan karā kritušos, gan abu okupācijas režīmu represētos, gan cilvēkus, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās un citus…”
Pārmaiņu spicē, 90-tos studentiem bija jāsalīdzina vispārējā situācija laikā, kad dzima Latvijas brīvvalsts un situācija 2LR atjaunošanas priekšvakarā. No šodienas skatu punkta, jāatzīst, ka šīs situācijas nav salīdzināmas, tā pat kā nav salīdzināms noietais ceļš un rezultāts.

Loģiski un secīgi būtu, ja reformu sāktu ar esošās situācijas analīzi. Mums ir, ko analizēt – kāds ir 28 gadus realizētās reģionālās un lauku politikas rezultāts? Varbūt, izejot no sasniegtā rezultāta arī jāizdara slēdziens, vai tas it tas, ko mēs vēlamies un, vai, vismaz, virziens ir pareizais.
Galu galā – kāds ir reformas mērķis?
– Lai visi dzīvotu labāk. Labāk, varbūt, arī dzīvos, bet vai visi?

Kāpēc mums ir vajadzīgs svešas tautības prezidents…?Iepriekšējā darbība …vai tik nebūtu kārtīgi jāanalizē , vai nav piemērojams kāds pants…