Kā salauzt radošu personību darbā?

Kāpēc uzreiz nobijušos un no kura laika izpildfunkcijas pilnīgi izslēdz nepieciešamību pašam domāt? Nikolaja Otrā laikos bija spārnota frāze ”Inženieru kungiem jāatceras, ka neviena instrukcija nevar aprakstīt visas iespējamās situācijas un reizēm būs jādara pēc apstākļiem.” Par ļaušanu pagarlaikoties atgādināšu citu spārnotu frāzi no kāda pirmskara Latvijas redaktora: ”Man nav vajadzīgs, lai jūs te atsēdētu laiku. Ja esat padarījuši dienas darbu, ejiet droši mājās.” Bet pret visādām piespiedu čupošanām, korporatīviem baļļukiem utt. attieksme ir stingri noraidoša – uzņēmums un ģimene ir divas dažādas lietas un nevar aizstāt viena otru.

Daži ieteikumi, kā darbiniekam kļūt par apvainošanās šovmenīti un ķīvpakaļu. 1. Pārspīlētas sūdzības par neko (nevienam neliek ”rakstīt atskaites par katru darba minūti” kur nu vēl Excel formātā, kas vispār ir domāts aprēķiniem, nevis tekstiem.) 2. Ja cilvēka pienākums ir ”runāt ar potenciālajiem klientiem”, tad viņš ir nevis ”radoša personība”, bet teleubags (tāds, ar kuru neviens nerunās pat pusminūti, bet pārtrauks sarunu, tikko teleubags sāks spamot). 3. Nu nesaprata birokrāts jūs, nabaga ģēniju. Tā gadās. 4. Nekur nav rakstīts, ka no visiem iespējamajiem risinājumiem obligāti jāpieņem tieši jūsu ideja, sevišķi, ja apvainošanās šovs ir vienīgais jūsu arguments par labu šai idejai. 5. Ja zināt, kā ar ideju nopelnīt – izdariet to pats. Biznesā un bruņotos konfliktos ideja ir tikai puse darba, otra puse ir izpildījums.

nu nezinu gan, manā darbā radošums ir retu reizi vajadzīgs
gudra galva, spriestspēja, pareiza un ātra reakcija , pacietība , izturība , es pat teiktu – pazemība – tas jā

ir visādas normas, rīkojumi , tai skaitā – kā novērtēt mau devumu firmai – ne visu rēķina ciparos, bet radošums tomēr ir pēdējā vietā