Humanitārais akcents krīzē

nr 5 “Gaušanās tiešām neko nevar dot.” – nesauciet to par gaušanos! !!!

Elle un idnija – nosauciet to par inventarizāciju. Sanāciet taču kopā un izrunājieties – runājiet nosauciet konkrētas problēmas konkrētos vārdos un meklējiet risinājumus ne jau tikai naudā , ko noplēst valsts budžetā – bet savā un mūsu visu rīcībā.

satori ilgu laiku plivinājās Gētes teiciens – Literatūras nāve ir nācijas nāve .

Runājiet, rakstiet par literatūru – bet ne jau repšes čekistainajā bezdiskusiju, beziebildumu stilā , vai ikstenas – jūsmiņstilā, ka nu tik ir laime pirtiņā – viņas darbi iztulkoti cik tur valodās un latviešu tautai nu beidzot zelta laiki klāt.
Neder arī Zvaigznes Kilblokas pseido patriotisms literatūras popularizēšanā – izkārtojiet, ka par literatūru spriež un drīkst godīgi un atklāti spriest un mums stāstīt profesionāļi.

LTV1 Literattūre manā vērtējumā bija neveiksmīgs raidījums – pārāk samudžināts , fragmentēts – viss vienā katlā.

nu jā – kā kremļa trollis un patoloģisks škribents es varētu vēl un vēl rakstīt , bet nu apnīk – godavārds apnīk

nr4 -” Ceturtais variants — paškritiski izvērtēt sevi un domāt, kā pārkārtoties, ko mainīt un kā pārvērsties (tas no Raiņa), lai atrastu vietu mūsdienu komunikācijas vai citu tehnoloģiju revolūcijas laikmetā. ”
Ja par Raini – es uzskatu, ka šodienas čekisti – varas partiju politiķi un viņus apkapojošā radošā intleiģence manu Raini ir nozaguši. Būtībā – atkārtojuši noziegumu pret mūsu ģēniju.

Īstenībā tur būtu , ko gari rakstīt. Man par to sirds ir ļoti pilna un sāp. Bet šoreiz vienu konkrētu lietu.

Par Seņkāna režisēto Pūt Vējiņi NT. Lasīju kritiķu atsauksmes un uzklausīju radus un draugus, kuri izrādi ir redzejuši un nolēmu uz to izrādi neiet, jo guvu iespaidu, ka tiek ekspluatēta Kalniņa mūzika un Pieša filma, nevis Raiņa luga.
Tomēr tomēr – lasu atkal medijos – Seņkāna Pūt vējiņi – gadsimta izrāde, latviešu tautas Augsstā Dziesma , simtgades kultūras programmas virsotne un tad vēl kāda jauna dāma mani pārliecināja un tomēr biļetes nopirku un uz izrādi aizgāju. 31.augustā – pagājušajā sestdienā.
Nevajadzēja. Vajadzēja sēdēt jūrmalā un iet pedlēties. Izrāde manā vērtējumā bija tāds simbols tai haļavščinai , kas šobrīd notiek Latvijā. Ja tādu izrādi var nosaukt par labu – tad man neatliek nekas cits kā kļūt par Sabas ķēniņieni.
Pamatoju –
nr1 – haotisks mūzikas pielietojums. Vienu daļu visu nospēlē, citu apklusina pusceļā, vienā vietā ieraksts noraustās , daudzās vietās mūzikas ritms neiet kopā ar uz skatuves notiekošo ritmu
nr2 – RAIŅA teksts – tas bija vissšausmīgākais . Mans iespaids bija tāds, ka izrādei nebija dramaturģijas vispār. Ja skatītājs nav redzējis Pieša filmu, nav lasījis Raiņa lugu – tad nav iespējasm saprast , kas izrādē notiek. Mauku mājā pircēji ieradušies vai? Kas ir Baiba ? Kāpēc vienā brīdī jā, otrā nē, tad jā un tad atkal nē – kaut kāds murgs.
Man blakus sēdēja vecmāmiņa ar mazdēliņu, kurš visu laiku prasīja – ome, nu beidzās, nu drīkstu iet, ome, nu tagad viss? Ome tik slauka karstas asaras , bet mazdēls nesaprot , kas notiek. Šī izrāde lielā mērā tā simboliski parādīja , kāda bezatbildība, kāda haļavščina pastāv kultūrā. Un beigās vēl Uldim nokrīt mikrofons un pūt vējiņi , turot smago baib viņš spēj tikai šķībi nosēkt. Uldis un Didzis vispār iztaisīti par nožēlojamiem dzērājiem, nevis drosmīgiem daugaviešiem . Dzerstās no palstmasenēm , viens otru iepļaukā, iespārda – kā bomži pie atkritumu urnām .

nr 3 – tērpi – dejotāju ansamblis visu laiku sēdēja , man nebija iespēja novērtēt mare un rols tērpus. Bet kad cēlās augšā un lika tos sprīdīša maisiņus plecā – man tas nederēja, es to uztvēru, kā tādu apliecinājumu ,- simbolisku tautas nabadzībai – ar nabagu tarbu visi staigā apkārt,
nr3- skaistie etnogrāfiskie tērpi bija tikai Zanes mātei un Zanei. Baibiņa tā arī palika bez villainītes , puišiem bikses par daudz nošļukušas un pļurīgas ; Ciepas un Baibas tērpiem bija jābūt nabadzīgākiem kā Zanes un Andas tērpiem ,

nr4 – trepes bija ļoti neveiksmīgs skatuves risinājums jo aktieri balansēdami pa tām pārvietojās , man piemetās uztraukums, ka tik kāds nenogāžās
nr5 – SRADZOBES satori publicētājā recenzijā ir minēts , ka korim degušas rokās svecītes – kā zvaigznes debesīs, ka sudraba Daugava parvēršas zeltainā jūrā – svecītes – zvaigznes nedega, zelta sudraba ūdeņu priekus nomāca uztraukums ka ULDIS ar Baibu uz galvas lejā nenogāžas.

Es varētu vēl turpināt – bet pietiks. Bija , kam patika, kas raudāja – kā ome – mana blakussēdētāja . Bet es nolēmu turpmāk nevienu čeku par kultūras pasākumu vairs prom nemest. Rakstīšu iesniegumus un par haltūrām prasīšu atgriezt naudu.

Man šis teātra apmeklējums ir izvērties par tādu kā traumu , kā brīdinājumu, ka ir sliktāk kā es domāju.
Jo – kāds taču izdomāja un šo izrādi nosauca par simtgades galveno, par gada labāko utt.
Ja tā – tad jautājums – kāda ir sliktākā izrāde?
Kas notiek Latvijas kultūrā?

nr3
”Ja mēs sabiedrībai humanitāro akcentu nekur nepiedāvājam, ja sabiedrisko domu veido TV šovu vadītāji un pavāri, tad skaidrs, ka ikdienas dienaskārtība citāda nemaz nevar būt, kā vien tajā ārkārtīgi piezemētajā, labākajā gadījumā pragmatiskajā līmenī.”
es saku tā, ka inteliģence, radošā inteliģence ir Latvijā ir nenormāli iedomīga. S L to sauc par atsvešinātību – lai būtu, bet manuprāt, tā milzīgā plaisa starp sabiedrības vairākumu, īpaši mazizglītotām masām un valsts dāsni uzturēto , priviliģēto – blatņiku sistēmu kultūrā ir milzīga.
RīgaTV24 reiz uzstajās Juris Žagars un viņš teica, ka tagad kultūra Latvijā ir tik pieejama kā nekad agrāk. Un es tam nekādi , nu pilnīgi un galīgi nekādi nevaru piekrist.

Es zinu, ka es to nekad neizdarīšu – nenofilmēšu un neielikšu FB , bet man laukos ir pieejama viena bibliotēka. Tā nesen pat ieguva atzinības rakstus , bet tā nabadzība tai bibliotēkā ir vienkārši satriecoša. Mana emocionālā sajūta, ka tur ir apstājies laiks – pagājušā gadsimta laiks. Pagājušajā gadā es ziedojuma veidā uz turieni biju pasūtījusi IR žurnālus , šogad vairs nē un tur vienīgais žurn āls ir privātā dzīve un ieva.
Vai ņemsim simtgades kultūras programmu – tautai par velti tika humpalas, prasti krievu – čekistu stial sabantuji – vai kā viņus tur sauc

Tad kad bija Sirmā kora koncerts, kad bija labas izstādes, izrādes – viss patiesi mākslinieciski vērtīgais bija par dārgām ieejas biļetēm.
Skolas soma aptvēra tik mazu , tik nenormāli mazu Latvijas skolēnu daļu, kaut gan uz Honkongu varēja neaizlidot LNSO vai vēl kāds cits orķestris un varēja taču uz simtgadi nodrošināt, ka katrs Latvijas bērns ierauga to Rīgu un piedzīvo saskari ar augsto kultūru .

Man slinkums kārtējo reizi meklēt un telikt iekšā saitītes – kā Domuzīmēs tika izteikti pāris kritiski tekumi par vēsturisko romānu sēriju un kā DIENĀ kd Adamaites rakstā Gundega Repše uzstajās ar vulgārisma paraugstundu, ka neļaušot te visiem kverkšķiem kveršķēt

Klau – nu nav tas normāli – nu nav. Nu tā ir tā humanitārā krīze – intleiģence ir sirdsapziņu un veselo saprātu noslīcinājusi mantkārības alkās –
Tas protams, ir mans viedoklis nevis Konfūcija vai Bībeles patiesība

nr 2 – “Ja pieminam Konfūciju, nevar nepieminēt Ķīnu un tās pašreizējo izaugsmi, kas balstās konfucionisma ideoloģijā.” – nepārzinu ekonomiku, neesmu lasījusi nevienu Konfūcija darbu no sākuma līdz beigām – nevaru spriest gudri, bet mediji ir pārpilni ar informāciju par to, ka Ķīnā tiek izmantots vergu darbs masveidīgi. Ka Ķīnā korumpantus šauj nost un orgānus atdod transplantēšanai, kamēr mums korumpantus apvalvo ar amatiem un ordeņiem.
Katrā ziņā šis RM apgalvojums mani pārsteidz.

nr 1 – “Man liekas interesants Vācijas piemērs. Austrumvācijā universitātes tika attīrītas no gandrīz visiem sociālisma laika profesoriem. Tos nomainīja ar rietumniekiem. Šeit tas nenotika. Bija izmaiņas, bet daudz mazākas.” – gan LU, an daudzās citās Latvijas augststkolās turpina pasniegt čekas cilvēki, ne gluži čekas virsnieki vai ģenerāļi, bet čekas cilvēki.
Tas, ka čekas maisos esošie cilvēki vadīja valsts simtgades svētku pasākumus, ka vini turpina gozēties un sludināt medijos, ka čekas cilvēki turpina valdīt kultūras laukā Latvijā – tam pirmo skaidrojumu es redzu tieši inteliģences – čekists – tas ir uz mūžu.
Visas varas – Ulmanis, padomju vara, tagad šīs valsts vara ir uzpirkuši inteliģenci. Tā ir labprāt pārdevusies un atdevusies apvienojot lietderīgo ar patīkamo. Maucība tas pats saldais grēks vien ir.

Ja par Vāciju. Tā ir kā diena pret nakti. Mūsu mediji, kaut vai šīsnedeļās LTV1 AP – to vien dara , ka īstā čekistu stilā sabiedrību lamā, kaunina. Kamēr par to pašu 5g – tieši Bojāra AP ir pirmais izglītojošais raidījums sabiedriskajos medijos. Ziemā , kad adu – tad uzlieku austiņas un klausos sarunu šovus , intervijas, literāros klubus vāciski – dažreiz ir tik interesanti, ka pat gulēt nespēju aiziet, jo ir interesanti – ko domā, ko jūt, kā dzīvo citi cilvēki.
Pie mums ir tikai šī nožēlojamā čekistainā melīgā sabiedrība

Nezinu kā citus, bet mani samulsināja mediju skaļie virsraksti un attēli pie ziņas par rektoru vēstuli: Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela: „Mēs nedrīkstam kļūt par tādu Ziemeļkoreju”. Kaut kā izkāpināti un stipri pārspīlēti. Vai tā arī nav viena krīzes pazīme?