Vilks viņu zina

nr 1 – “par sevis meklēšanu un atrašanu” – ja saturs tiek pasniegts kā sevis meklēšana, tad būtu jāseko psihiatra aprakstītai klīnikai, uzstādītai diagnozei un nozīmētai ārstēšanai.
Ja runa ir par sevis izzināšanu, sevis pārbaudīšanu un vērtēšanu – lūk, tad varētu būt interesanti

nr 2- tā modes lieta, kuru Zebris nosauc par laiku saaudumu, man nekad nav patikusi , varbūt Borhesa vai Markesa darbos, bet visos citos es to uztveru kā plaģiātu vai tādu kūleņ mešanu cenšoties uzlekt augstāk par attiecīgo vietu.

nr 3 – jaudīga jūsmošana latviešu sodienas literatūrā ir viens no iemesliem kāpēc es to vairs nelasu, jūsmot es pati protu

nr 4 -Leons Briedis savā romānā ir vārdu devējs, nozīmju skaidrotājs un atgādinātājs – lūk, lieta pie , kuras es beidzot apstājos. Ja Briedis šos vārdus skaidro – tad ir vērts lasīt, ja nē – tad tikpat labi es varu pētīt un priecāties par portugāļu vai arābu vārdiem
Nesen pārlasīju Ezeras darbus , nu neder man tas, ka viņa paņēmusi veco vārdu vārdnīcas u n tad salikusi tos tekstos. Retu reizi tie harmoniski un labskanīgi iekļaujas stāstījumā , vairak kā tādi veci priekšmeti – ne laukā mest , ne lietot. Maisās tik pa kājām.
Arī šodienas raksntieki rīkojas līdzīgi – saliek tekstos senvārdus, vietvārdus, visādas izloksnes utt. un tad nu pretendē uzreiz uz augsto mākslu. Es tā nedomāju.