Tumsa, kurā mēs dzīvojam

Tikai pie vārda: latviešu valodā jau sen nav no vācu valodas `Tonleiter` nākusī `toņkārta`. Beigta! Profesionālajā valodā `tonis` ir mērvienība – divu pustoņu summa (sadzīves valodā tam ir vērtējuma, raksturojuma nozīme – `ka dāmas seklas, tonis slikts` Jevgeņija Oņegina tulkojumā, runāt paaugstinātā tonī u.tml.). Te acīmredzot domāta skaņkārta ar mažoru un minoru priekšgalā, bet mūsdienās ar desmitiem veidu un paveidu no pasaules reģioniem. Atšķiram un nošķiram: skaņkārta – skaņu sistēma: dažādie attālumi un attiecības skaņrindā; tonalitāte – attiecīgo skaņkārtu izvietojums noteiktā augstumā (no do, no si, no sibemol…)

Mīļā Saulespuķe, vai esi so filmu redzējusi ?
Es jau kādas 3x – arī franču valodas dēļ- lēnām, bet kaut ko sāku saprast.

Lūk, kad noskaties kaut ko šādu – tad nav luste iet uz teātri

https://www.nytimes.com/2019/03/08/movies/lady-j-review.html

Sveika, Drosma
Galvenā atšķirība ir tā, ka es eju uz teātri, lai labi pavadītu laiku un priecātos par to, kā radošā komanda cenšas un panāk publikas ieinteresētību.
Otra lieta, ja viss būtu tā, kā rakstīts recenzijās, tad uz teātri nav ko iet – izlasi un miers, ar retiem izņēmumiem recenzijas ir teātri apmeklēt rosinošas. Vairāk tā ir tāda recenzentu pašapliecināšanās.
Trešā lieta – izrādes ir mainīgs lielums, katrs vakars ir atšķirīgs – tas, kas vienā reizē sanāk izcili, citā var būt viduvēji un otrādi. Par tām pašām Precībām runājot – teātra kritiķi brīnījās, kā izrāde, kurai piešķirta SN balva, var tā noslīdēt, ka vairs nevar saprast, par ko tāda atzinība. Pieļauju iespēju, ka tagad atkal viss kārtībā. Es skatījos divreiz un abās patika.

Sveicināta, Saulespuķe.
Protams, ka liela varbūtība ir tāda, ka Tev tikai tā likās, ka aktieri spēlēja izcili. Varbūt biji smuki sapucējusies, ar sevi ļoti apmierināta, saule, pavasaris. Varbūt kāda laba ziņa , kāds sapņa piepildījums un tad jau visa pasaule ir koša un laba.

Es iešu uz JRT uz to dzejnieču izrādi , bet jau tagad esmu noskaņota kritiski. Kā smalki saka – ar sevi strādāju – norāju sevi, tad atkal sev piedodu un aicinu atbrīvot prātu un tvert visu plašākā skatījumā – gudrāk utt. Uzdodu sev jautājumu – kāpēc sevi negatavoju tam, ka izrāde būs izcila un baigi ātri pati sev atbildu – ja ceri, ka būs labi bet nav labi – ir vilšanās, ja gatavojies , ka būs slikti, bet ir ļoti labi vai pat izcili – tad ir gandarījums un gaviles.

Starp citu, atļaušos palielīties – biju Liepājā uz Precībām. Izicili, protams, bet nespēju pārdzīvot, ka tam aktierim bija jākrīt no galda un jāizliekas , ka nemaz nesasitās – man tā paliek kā trauma , kuru cenšos nomazgāt visiem par to stāstot

Dievs vien zina, kā man tas sanāk, bet man laimējās uztrāpīt tajā vakarā, kad aktieri spēlēja izcili :)