Palīdzība ir tepat

šodienas jauniešus nepaskaužu – patiešām – viņiem ir lielāka brīvība, bet tas nozīmē arī lielākus izaicinājumus kā manai paaudzei

Tagad – laikam stockmann ir akcija – Tagadne ir nākotne – mani šī akcija ļoti nospiež –
jo man tā liek domāt par to, ka mēs – šābrīža spēkpilnās paaudzes jau esam atņēmuši nākotni nākamajām paaudzēm –
klimata izmaiņas, pat ja tās nav cilvēka darbības sekas, kā apgalvo Trumps – tad tomēr tām būtu jāgatavojas – tas nenotiek –
sabiedrība turpina sociāli noslāņoties – nabadzība taču ir šausmīgs zīmogs –
tā pati medicīna – cik tad ir tādi vecāki, kuri var iedot naudu lai jaunietis aizietu pie viena, pēc tam pie otra speciālista?
izglītības nepieejamība – laba izglītība arvien izteiktāk kļūst par bagāto privilēģiju
jaunā tehnoloģiju laikmeta izaicinājumi – darbavietu samazināšanās , esošo – multitāskings – sociālo garantiju sarukšana

neiespējamība iegādāties mājokļus utt utjprj

tad šī atsvešinātība no valsts, no kultūras – nu piedodiet nu kas jaunam cilvēkam var būt kopīgs ar šo nolādeto mauku valsti, kur izrādās nabagam jāmaksā ne tikai NĪN , bet arī par piesārņoto gaisu un iespēju strādāt , kamēr bagātos aizstav arvien jauni likumi – viss valsts varas aparāts ir vien bagātās elites apkalpošanai

vai tad jaunieši to neredz , cik klajā pretrunā tas ir ar politiķu un dzejnieku klāstīto , ka pirmā vietā cilvēks , pirmā vietā līdztiesīga, sociāli taisnīga sabiedrības veidošana un bāc- kārtējiem bandītiem un viņu apdzeidātājiem naudas un balvas un ceļojumi

jā – grūti ir būt jaunam, bet šodienas Latvijā daudz grūtāk kā psrs – man šķiet, ka autoimūnās slimības ir grūtāk ārstēt

kad vēl strādāju skolā – arī bija gadījums, kad pakārās 10. klases skolniece – gudra, ļoti inteliģenta, stilīga , skaista , tāda diezgan droša un koša , turīgu vecāku – vietējo uzņēmēju atvase – es to meiteni ļoti cienīju un tas bija abpusēji, bet tā atturīgi – mums nebija kaut kādas tuvākas saites kā ar dažiem citiem man bija

jā un pēkšņi – mums tiek paziņots, ka visiem skolotājiem jāiet uz sapulci – aizejam –
gan direktors, gan skolas psiholoģe sāk mūs bārt, kā tādus bērnus – kā tad tā – kā mēs neredzējām, ka meitenei ir problēmas – viņas klases audzinātāja vispār bija kā galvenā aizdomās turētā

tas sliktākais bija tas, ka skolas psiholoģe mums neko jēdzīgu saprotamu tā arī nespēja paskaidrot – piemēram, piholoģe saka, ka pie viņas ejot bērni un žēlojoties par problēmām, ka viņa ar tiem strādājot. Mēs jautājam – kā mums zināt, saprast, ka bērns ir jāsūta pie psihologa, vai sociālā darbinieka.
To neesot iespējams noskaidrot – mums atbild.
Stāsta tālāk, ka baigi daudzi lietojot narkotikas. Mēs šokā – kā tad tā – daudzi …. un kā mums zināt, saprast, ka berns ir kaut ko lietojis – atkal – psiholoģes atbilde – tas esot profesionāļu ziņā , parasts skolotājs to nespējot utt

Vārdu sakot – norāja mūs kā bērnus, ka esam bezatbildīgi, slinki, nevīžīgi, ka mums nekas nerūp un neuztrauc un pasūtīja kā saka vienu māju tālāk – lietu atstājot bez risinājuma …

Kad tikko ievadīju šīs bijušās koleģes – skolas psiholoģes datus guglē – izrādās dāma strādā ministrijā …. jau kā saka pie lielākas teikšanas tikusi

savulaik meklēju palīdzību savai māsīcai – martā ,skalbē un vel kādās tur iestādēs – visur mani kā saka – pasūtīja – un pie tam rupji un neiejūtīgi

tā kā – viens visa notikušā aspekts tomēr ir mūsu psihologu un vispār speciālistu zemais un ļoti zemais līmenis – tas ir pavisam noteikti

starp citu – mans draugs stāstīja – pēc tās pašnāvības gadījuma uz viņu darba vietu vairākas reizes nāca psiholoģe – viss, ko viņš zināja pateikt – ka baigi effektīgā dāmiņa – melliem matiem, slaida, tāda smuku seju un smukā kleitā – ar šiko mašīnu braucot – es protams, greizsirdīga un dusmīga – prasu – bet ko jūs runājāt ar viņu – ta neko nerunājām – viņa kaut ko stāstīja, bet kurš tad klausījās ….

apmēram pirms nedēļas mans draugs stāstīja par savu kolēģi – 22 gadus vecu , talantīgu , jautru , omulīgu puisi, kurš pakārās – pie tam – nevis mājās, nevis mežā, bet darba vietā –
visiem tas bija šoks – lai nu kurš – bet šī zvaigzne , kuru daudzi apskauda
Tā kā tas notika darbavietā – tika iztaujāti visi darbinieki, tika mierināti un aicināti viens otram vairāk uzticēties
Puiša pašnāvības iemesls nav īsti skaidrs, zināms vien tas, ka iepriekšējā nedēļas nogalē bija kārtīgi svinējis un reibumā pieķerts pie stūres. Atņemtas tiesības …. bet vai tas var būt iemesls lai sevi nonāvētu ? Tā puiša gadījumā – kā teica mans draugs – jau trešā nedēļa būs pagājusi un viņu vienkārši jau ir aizmirsuši … bet kas īsti notika, kāpēc , kā pasargāt mūsu līdzcilvēkus – par to vairs runāts netiek