Ainavas kods

ai, patiesi – es varētu rakstīt nonstopā – bez apstāšanās

kaut vai par to, ka Ungurmuiža ir nevis trauls brīnums – bet tāds pamatīgs stabils brīnums , kas saglabājis pat sienu gleznojumus
Katvaru muiža – kad es to vienu reizi izstaigāju, es palūdzu draugam iespēju atļaut man to otrreiz izstaigāt vienai – austiņās klausoties manu mūža milestibu enigmu – tas ir neticams brīnums, ko piedzīvoju – tas ir vistīrākais fantastikas un īstenības savienojums, mistērija, kas notika manā galvā – tā man tāda Debesu dāvana un tajā protams ir nozīme šim vācbaltu mantojumam

bet – ne par to – iesaku visiem izlasīt Aivara Leiša grāmatu “Leģendas hipotēze. Jānis Staņislavs Roze” – man tā ir ļoti loti mīļa un tā ir ļoti ļoti vērtīga grāmata tieši šajā kultūrvēsturnieka skatījumā uz jautāumu par to, kas bija baltvācieši

Par latviešu sievietēm – tām – jaunajām un skaistajām, kuras izmīlēja vācu baroni un tad izprecināja zemniekiem -piešķirot māju, vai krogu rentē. Leitis A ir vienīgais man zināmais, kurš izsakās par vācu asinīm mūsu dzīslās – par Kazdangas baronu Manteifeli, kurš sabildējies kopā ar saviem čaklākajiem saimniekiem , kuri lielākā daļa ir viņa pusbrāļi …. par to, kā bija dzīvot šīm sievietēm , kad viņām bija seksuālā pieredze ar smalkajiem, tīrīgajiem koptajiem kungiem un tad bāc – šmulis lulis latviešpuika ….

Arī Kristīnes Zaļumas grāmatā par Liepupes muižu ir stāsts par kungu, kurš renti uz muižu licis nest saimnieku sievām , nevis saimniekiem . Licis nomazgāties un sapucēties un tad nākt uz muižu – un acīgie līdzcilvēki tad varējuši spriest cik barondzeguzes sadzimušas ….

Pārfrazējot, protams, vācbaltiešu pasaule ir vesela Nogrimusī Atlandtīda – un tik ļoti ļoti gribētos, ka mēs par to spriestu gudri, inteliģenti, godīgi , taisnīgi , nevis verdziski padevīgi vai naidīgi.

ai – man te jāsēž tādā kantorī un jādrukā – nevaru kā ābele – valsts dānsi apmaksāta uzdzīvot pa krogiem un bāriem un ārzemēm – bet

bet rakstīt būtu par ko – lūk, esmu izlasījusi visas Ābeles nosauktās grāmatas un kas ir interesanti – ko mēs katrs no konkrētās grāmatas paņemam –

piekrītu, ka visas ir tādas – kaut kādu gēnu , kaut kādu daļu kaulu smadzeņu aizskarošas – visas izlasot man uznāca tāds kā raudiens – ar vai bez asarām
piemēram, fon Brinkena – visas tās šausmas , ko viņa pārdzīvoja, palikdama cilvēks , viņas Dzimtenes mīlestība un vienlaicīgi – viņas liecība par 1919.gadu, kā viņa gaidīja ķeizara armiju lai Latviju beidzot un uz visiem laikiem pievienotu Vācijai , lai beidzot un uz visiem laikiem atbrīvotos no kreivu caru patvaļas – latvieši viņai bija tikai kalpi – jā visādi – labāki un sliktāki – kā viņa tur raksta – cik prastas bija tās latvietes – par kurām vislabāk ir pateikts krieviski – iz grjazi v kņjazi

Vai piemēram , jau 101.reizi rakstu, kā Baltiešu gredzenu lasīju uzreiz pēc Upīša Zaļās zemes izlasīšanas un kā pār mani visu laiku bija šī doma – cik netaisnīgi – cik atšķirīgos apstākļos uzauga vācu un latviešu bērni –

visas tās muižas , kuras apbrīnojam, kurās – vismaz es ģībstu no sajūsmas – patiesi – visas tās taču tika celtas un būvētas par mūsu senču asinssviedriem – es nespēju par to nedomāt – kā mani senči dzīvoja pusbadā un verdziski strādāja lai tikai izpirktu zemi, kura vēl pāris gadsimtus atpakaļ bija kā saka kopīpašums

Ja tā īsāk izteikties – tad manuprāt, to baltvācu slavināšanu vajadzētu nevis uzkarsēt – bet uzreiz arī atdzesēt

tie bija batvācieši, kuriem pietika prāts un drosme un iespējas sūdzēties Tautu savienībā par agrārreformām un tā bija Tautu Savienība , nevis Latvijas slepenie komunisti , kuri atzina, ka agrārreforma ir taisnīga.

jā un nē
Jā , par Aspaziju. Man ļoti ļoti patika Ābeles luga par Aspaziju. Labprāt to noskatītos vēlreiz.
Ļoti gaidīšu grāmatas par dzejnieci …. mana problēma ir, ka man jau ir gatavi spriedumi – es Aspaziju apskaužu par viņas mīlestību un es viņas vietā darītu visu to pašu un vel vairāk –

Nē, pa r Klūgu mūku – romānu un izrādi, jo , manā vērtējumā, stāsts par Franci Trasunu
nogrima metaforu putās, emociju dominēšanā, loti skaista valoda – vēl tagad atceros, pēlēkie ezeri , kuros spoguļojas rozā mākoņi, bet …. līdz galam neesmu nobriedusi dzejprozai vai prozdzejai – tādam hibrīdam – gribas tīru mantu Izrāde bija melna, tumša, es tajā garlaikojos un smaku nost – es brīnījos un turpinu brīnīties par tiem, kuri apgalvo, ka viņiem patika – es tos cilvēkus nesaprotu – kā var kaut kas tāds – tumšs drūms lēns – patikt.

Arī jaunais dramatizējums manā vērtējumā ir neveiksme , tas ko ļoti cienītā Saules Puķe minēja – ka viņa gribētu tādu filosofisku transcendentālu izrādi, lūk, te manuprāt, ir mēģināts to sasniegt, bet ar veciem , nodrillētiem izteiksmes līdzekļiem – zeme, vāgners , lelles …

Pirmkārt, vācbaltiešus neviens nepadzina ! Neviens ! Tas ir tāds pats mīts kā apgalvojums, ka Latvija labprātīgi pievienojās PSRS , vai ka padarmija atbrīvoja Latviju no buržuāzijas sloga.

Paši baltvācieši aizbrauca, labprātīgi pārdeva , ko vēl varēja pārdot un tad aizbrauca.

Par 13.gs. – Ābele taisnību saka par to kādi mēs – vēl nedzimusi tauta – bijām. Bet es par
13.gs. uzsvērtu ne tik daudz, ka Jēzu r varu spieda mīlēt, bet ka šeit iekaroja sev zemi un nākotni pretnostājties slāviem – tam bija sava cena – kurš dižais to ir teicis, ka tauta, kura nespēj pati sevi aizsargāt – nespēj būt brīva –

Par to, ko vācbatieši ir darījuši latviešu valodas, kultūras utt. labā – jāpiekrīt Ābelei , bet žēl, ka ne rakstniece, ne Ieva Puķe nepiebilst – ka !!! – izglītība bija vāciešu privilegija, kad zviedri 16.gs. b. uzsāka savu valdīšanu viņi ar šausmām secināja , ka kristietības ieviesēji vācieši nav uzcēluši baznīcas, nav dibinājuši skolas, ka latvieši pesteļojas un biedrojas ar nelabajiem pa šķūņiem un birzīm ….. zviedri to steidzās labot – dibināja skolas, baznīcas – noteica ar likumu, deva naudu Bībeles tulkošanai – dibināja universitāti, kur drīkstēja mācīties arī ne aristorāti ( Tartu) – tas ir ļoti loti būtiski – ļoti – nevajag idealizēt šai ziņā vāciešus , labāk idealizejam zviedrus – viņi tomēr nepaspēja sastrādāt tādas zvērības kā vācu kungi