Mammas pieredze: Vidusskola nav tiem, kas jauc burtus jeb Disleksija Latvijā

starp citu , man diagnozi uzstādīja jau – hm – ļoit solīdos gados , un vēl šādas tādas “dāvaniņas” piemeta klāt, bet tas man nav liedzis iegūt 2 mag grādus, runāt un lasīt un rakstīt 3 svešvalodās, ieskaitot lamāšanos un lai arī pieticīgi, bet spēju pati apmaksāt visus rēķinus. Tā kā nevajag arī problēmu pārsdpīlēt – es domāju. Ir citas daudz daudz smagākas problēmas –

tas, ka bankas pelna no cilvēkiem un tad tēlo baigos labdarus visādiem blatņikiem – tas gan man atkal šķiet negodīgi un netaisni.

Un savukārt, kas attiecas uz organizētās noziedzibas lēderi – Latvijas valsti. Šorīt klausos – asinsdonoru centrs saka, ka tūlīt vairs nebūšot preparati uz asins bāzes, tādi, ko izraksta ārstēšanai un cilvēkiem pašiem par savu naudu būšot jāpērk.

Tatad – izmeklējumi par valsts naudu vairs nav pieejami, tūlīt arī valsts apmaksātyās zāles vairs nebūs pieejamas

Un Kučinskim mute veras apgalvot , ka čakča labi strādā un ka medicīna rullē – bļedj – tas ir tas maigākais , ko atlkal spēju pateikt par šo kārtējo valsts noziegumu!!!!

Izlasīju Dostiojevska – sramkin – bet ko tas nozīmē īsti nezinu, bet nojaušu, ka kaut ko sālītāku un riebīgāku, ka lemberga devalvētais bļedj

un tomēr, pirms par disleksiju

tas ir noziegums, ka cilvēki par brālību un solidaritāti – ka lūk, Latvijā nav atbalsta pasākumi, atceras , tikai tad, kad sāp pašiem un konkrēti

Kā tad bija Rīga 2014? – Bija solidaritāte ar sabiedribu, jeb paši rīkoja, paši visu naudu norija, pat ne pusmuzeju, vai izstāžu zāles pamatiem netika no tiem miljiniem. Kāda Anna Auziņa žurnālā Lilit lielījas, ka esot varējusi , cik tur mēnešus nestrādāt , sānemot honorāru par scenāriju pasākam RĪGA 2014

Ja par lietiņu – man arī ir disleksija. Mani atbalstīja mamma tādā veidā, ka pateica – ja nemācīsies- būs jāiet strādāt dārzniecībā. Nav, ko sēdēt skolā , ja jega tam nav. Kā reiz ar klasesbiedru – tādu krauziņu – dauzoties bijām izsituši skolas paŗades durvīm stiklu un tad mūs sūtīja uz dārzniecību. Tur redzētais mani pārliecināja, ka dārzniecībā strādāt negribu un cīnījos.
Nezinu – tādas diagnozes jau toreiz neuzstādīja , bet nu bija man vēl arī tas skaislīgais rakturs – mamma kaut ko saka – es dzirdu, ka saka, bet ko – nē, jo neklausos. Ai, cik reizes riktīgi pa dibenu dabūju. Nu unt ad man patika zirgi un lai nu naciķi priecajas, bet es patiešām daudz galvu apdauzīju visu laiku krītot no zirga un spītīgi lienot atpakaļ mugurā.

Izlasot, šo stāstu, es gribu teikt, ka Marģerim ir superveicies ar vecākiem, varbūt drusku drusku pietrūka uzmanības un pacietības. Un vēl es domāju, ka ļoti ļoti daudz izšķir pacietība un paša griba.