Kā ietaupīt naudu?

“…bulgāru svarcēlājiem, ķīniešu peldētājiem un kazahu cīkstoņiem arī ar neapbruņotu aci redzamas šādas tādas dopinga lietošanas pazīmes…” – no tā, ka aprakstītajiem nekādu problēmu ar dopinga kontroli nav, jāsecina, ka starptautiski olimpiskie kantori uz dopinga kontroli skatās pēc purniem.

Tādā situācijā vairs nav svarīgi, kā kurā valstī organizē vai neorganizē dopinga kontroli. Ja vajadzēs nozīmēt uzdoto skaitu grēkāžu, atradīs un nozīmēs. Vai tur iekļaus Latviju – tas vairāk atkarīgs no lēmēju interesēm, nu tādām ne gluži nesavtīgām, kā tas pieņemts gandrīz nekorumpētajā SOK.

Mūsdienu olimpiskai kustībai ar skaļi deklarētājiem olimpiskajiem ideāliem kopīgā nav vairāk, kā cūkgaļai ar cūkpienēm. Tā sauktās Olimpiskās kustības vietā mums ir bazars, kurā grūti atšķirt politisku tirgošanos no publisku resursu privātas pārdales, funkcionāru cīņas par vietu pie siles un visprastākās ķepā ņemšanas. Sports un sportisti tur ir tikai viens no palīglīdzekļiem.

Tāpēc visā nopietnībā piekrītu autora pārspīlēti rakstītajam – “Ministru kabinets atradis risinājumu: nesūtīt sportistus uz olimpiskajām spēlēm”. Tas tiešām būtu adekvāts risinājums, bet ko tad ēdīs mūsu sporta funkcionāri? Dažs jau tā mazā finansējuma dēļ laikam no bada piepūties.

Iecerētajā jaunajā kantorī ar kādām desmit vietām tik labi varētu iecelt pareizos ļaudis par priekšnieku ar 2 vietniekiem, profesionālu finanšu direktoru, izveidot kārtīgu grāmatvedību, vēl kādus 3-4 departamentus ar direktoriem, pieņemt pāris runīgas meitenes par publisko attiecību speciālistēm… Tiesa, paredzētajam darbam ekspertus tad vajadzētu iepirkt kā ārpakalpojmu, bet vai no mūs lietpratēji uz to mācāmi. Te pēkšņi kaut kāda Finanšu ministrija iedomājas, ka atsevišķi mazi kantori neesot lietderīgi! Priekš kam mums tāda ministrija, kas nespēj kārtīgi barot vienu no vislielākajiem liekēžiem – sporta birokrātiju?