Jāravē!

Uz Rīgu atpakaļ arī braucu ar autobusu. Cits stāsts. Priekšā – speciālajās vietās sēž divi smuki jauni puiši – nu tā ap gadiem 16-17. Tādi drusku čābiski ģērbušies, bet visas tās viņu sarunas ir tāda mīlīgas un jaukas un ik pa laikam uzmetu viņiem acis, jo smuki viņi ir. Pēkšņi tas viens saka otram – man audzinātāja teica, ka ja es iešu atpakaļ pie omas, tad omai no valsts maksātajiem 40 eur man ir jādod kabatas nauda katru dienu. Ome saka ,ka nav viss jādod, bet kur es to varu noskaidrot. Un tad es sapratu, kāpēc tās drēbes tādas un kāpēc viņi sēž speciālajās vietās – bāreņi – dzīvu vai nedzīvu vecāku , bet bāreņi un man goda vārds baigi nosāpējās sirds – jo es taču tik ļoti ļoti labi zinu, ko Latvijas valstī nozīmē būt bārenim … neticiet man, manam stāstam , izlasiet – I.Raščevskas Norakstītie. Tas romāns ir no dzīves norakstīts ….

Nu tādas oligarhu lietas – tā dzīvo tauta, kuru Latvijas valsts – t.i. – mēs paši nīcinam laukā.

22.jūnijā autobusa biļeti nepirku iepriekš, jo nezināju, uz kuru reisu paspēšu. Nopērku pie šofera. 42.vieta, pašā aizmugurē , man nepatīk, tāpēc palieku kaut kur pa vidu, kur brīva vieta. Sēžu un sāku sajust pretīgu – nemazgāta cilvēka sviedru smaku. Drīz atrodu vainīgo – kāda latvju matuška, sieviete pusmūžā – uzspīlētā kleitā, auskari plivinās līdz pleciem, manikīrs pēc jaunākās modes – katrs nags savā krāsā. Vēl brītiņu sēžu, bet saprotu, ka neizturēšu , ceļos un eju uz aizmuguri. Aizeju līdz savai likumīgajai vietai un sašutumā nokleidzos pa visu autobusu – bet te pēc šņabja smird. Pēdējā rindā sēdošie onkuļi netīrām noreibušām sejām man rāda kuš pirkstu pie lūpām un vainīgi smaida. Es stingri nosaku, ka ja turpinās dzert sūdzēšos šoferim un liks viņus laukā. Nē nē – nedzeršot. Labi, braucam. Debess , cik nesmuki viņi runāja! Kādiem vārdiem! Tas man par sodu,ka IR rupjības rakstu, nospriežu un ciešos. Kādā brīdī viens mani sāk raustīt aiz pleca , gribot iepazīties. Es saku, ja uzmāksies – sūdzēšos šoferim. Tas, kurš uzmācās dabūn dunkas no abām pusēm. Es pagriežos un stingir saku atkal – ja kausies – arī nosūdzēšu. Un vispār – lai sēž klusi un mierīgi. Labi , kundze, viens noteica un tad līdz mājām bija miers.

Tādi mani tautieši – tie, kurus tā pati Viņķele nosauc par idiotiem, bet kurus oligarhi pat nekādi nenosauc, jo viņiem tam nav laika, tam ir viņu uzpirkti un nopirkti politiķi.

Vēl par oligarhiem un mums.

Svētku laikā satiku daudzus savus radus. Protams, ka spriedām arī par politiku. Vieni radi no lauku miesta stāsta, ka vēlēšanās nepiedalījās, jo nebija par ko balsot. Vecais bandīts – tā viņi sauc to savu priekšstāvi esot bijis vienīgais kandidāts.

Un te ir 101 viens jautājums – nebūt ne viennozīmīgs, bet manuprāt, skaidro un izskaidro kas mēs esam un kādi mēs esam un kāpēc tādi. Tas vecais bandīts ir 50 gadīgs vīrietis , kurš bija arī mans skolassbiedrs. Viņš ir vienīgais sava pagasta pārstāvis domē, bet kā vienīgais – protams, neko nespēj savam pagastam izcīnīt, jo sistēma ir tāda, ka jo lielāks pagasts, o vairāk deputāti, jo vairāk deputāti, jo lielākas cerības kaut jel ko izcīnīt savējiem. Ja miestam nav neviena deputāta novada domē, tad miests arī neko prakstiski nesaņem. Tas nu tā – arī diskutējami,bet tālāk …

Kāpēc to onkuli dēvē par bandītu? Viņu tīri labi raksturo tāda simboliska ošu lieta. Viņa tēvs savulaik bija kolhoza priekšsēdētājs. Pats šeftējās un citiem ļāva. Brukot un jūkot kolhozam sava dēla saimniecībai gan oficiāli nopirka labāko tehniku, privatizējā brīvās un labākās zemes, iekārtas, gan – piemēram, organizēja zagšanas. Piemēram, pie vienas attālas fermas ( kādreizējās lielsaimniecības) bija ošu audze, to “kādi nelieši ” nocirta un nozaga. Ierosināja izmeklēšanu, bet …. jaunsaimniecības strādnieki tos ošus ieraudzīja jaunā barona klētī, protams, ka nekādiem izmeklētājiem neko neziņoja nestāstīja utt. utjprj. Un nebija jau tikai ošu audze. Un visi taču visu redzēja – viens zaga ošu audzi, cits zaga cirvu kātus – cik nu prāts un spējas un iespējas bija .

Un tad deputātos vēlam tos pašus, kurus virtuves sarunās lamājam un lādam par zagļiem un bandītiem un asinssūcējiem.

Te ir tas, ko es visu laiku pārmetu Latvijas valsts jo dāsni apmaksātajiem radošajiem cilvēkiem – viņi rāda un taisa latviešus kā upurus , kā cietējus, kā pazemotos un izvarotos, bet nespēj un negrib parādīt, kādi mēs esam tad, kad darīšana ir mūsu pašu atbildība, mūsu pašu izvēle.

Jā patiesi, oligarhi rīkojas kā asiņaini elles suņi – nav vārdam vietas , viņu rīcības dēļ mūsu tauta ir trimdā un tie, kas te uz vietas – nospiesti morāli un nu arvien vairāk arī materiāli ,bet …. kā tad tā – visu laiki citi vainīgi – muižu baroni , vāci, tad cara krievi, tad padlaiku krievi, tagad oligarhi un reku jau galvgriezēji islāmisti tepat pie durvīm – un mēs nabadziņi – dzīvojam un ciešam ar svētu mocekļu nimbām …

Tiesu sistēmu Latvijā nevada ne tramps, ne putins un pat ne junkers – tie ir laviešu bāliņi un viņu māsiņas un meitiņas – nu ir tā , ir. Jāsāk ar skatu “spogulī” uz sevi , bet – atkal – tikko nosauktas Spēlamņu nakts nominācijas – ko par valsts naudu mēs redzam šai “spogulī” – ākstīgas trīnes un apjukušas apmaldījušās karmenas … un arī to es uztveru kā tādu dziļi simbolisku lietu – zīmi – tādi esam

Starp citu, ievērojiet, es jau sen to sapratu – kopš literāti nokļuva hūtes aizvējā , kopš lielākiem bļāvējiem izkārtoja stipendijas – ir uzaudzināti tauki vārda tiešā un pārnestā nozīmē un iespaids ir tāds, ka mums literātūra ir cita planēta un Latvijas valsts – cita.

Iekopējiet šeit saiti, lai es varu pārliecināties, kur ir šī pusgada laikā – kaut viena literāta – vienalga – dzejnieka, prozista, esejista vai kritiķa šodienas sabiedrības – latviešu, eiropiešu, pasaules – aktualitātēm veltīts raksts, pārdomas , aicinājumi, uzsaukumi ? Kur tas ir?

No mūsu nabadzības šitiem ķiļķeniem maksājam naudu – par ko kāpēc ?

Kur LLC pazudušiem nepilnie 100 000 eur? Vai šo naudas pazušanu tiesībsargi piedeva pēc līdakas pavēles, tieši tāpēc , lai literāti , vispār inteliģenti, nejauktos daudz lielāku naudas summu nozagšanās? Es nezinu – atbildiet man , es gribu uzzināt.

es ļoti gribu cerēt, ka šīm publikācijām būs rezonanse, bet – kāpēc mana cerība ir vāja ?

Spriediet paši – kad jāsaka saldas, salkanas, solījumiem vai gaudām pilnas runas, tad mūsu politiķi runā viens par otru aizkustinošāk . Kad jāparāda atbildība un būtu jāreaģē uz ārkārtīgi aktuālu problēmu – par to , kā oligarhi ir izlaupījuši, nozaguši Latvijas valsti – klusums.

Kad tika ievelēts prezidients Vējonis – es komentāros rakstīju- kāzu ģenērālis. Kurš man iebildīs , ka tā nav – itāļu drēbēs bildējās , tukšas runas purkšķ, bet kur jāparāda mugurkauls – kur ir valsts gods un sirdsapziņa un lepnums?! Nu?! Vai pats saldumu saldumiņš saeimas priekšsēdētāja – patriotu patriote- latviete – elle un indija – kur visi pēkšņi tik klusi, zemi un maziņi palikuši?!

Kad no mums ir jāpaņem nodokļi – siekalas iet pa gaisu, ka nodokļi godīgi jāmaksā, kad mēs prasam atskaiti par nodokļiem – klusums…

Nezinu, protams, bet man nav grūti iztēloties, ka nevienu oligarhu žurnālistu aktivitātes neuztrauks, jo viņi taču zin tikpat labi, cik mēs, ka visu izšķir laba samaksa.