Džonsons kā Lielbritānijas ārlietu ministrs Eiropas presē izpelnās izsmieklu

Vēl nesen daudzi teica, ka ES mainīšoties – ieklausīšoties vienkāršajos cilvēciņos, samazināsot birokrātiju, vairak vērības nacionālajām valstīm, uzlabošot komunikāciju, skaidrošot cik tā ES laba un skaista…

Čiks vien. Nu ieņirgsim atkal no augstajiem plauktiem par tiem britu stulbeņiem un ākstiem.

Jā, pārfrāzējot Jēzu var teikt – “Drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci nekā ES mainīsies.”

Un, kas nespēj mainīties tas ies zudībā.

interesanti tie irlv.lv nedraugi – Snovdens, Asanžs, Trumps, tagad Boriss. Vēl jāsagaida kāda ironiska piezīme par latviešu valsts prezidentūras iztērētajiem 60? milj e un sauso atlikumu – Straujumas 5000 e pensiju?

“britu politika neuztraucas par valsts labklājību, bet kaulējas par amatiem, personīgajām ambīcijām un varas spēlēm”

Grūti atrast nepiemērotāku ārlietu ministra kandidātu Apvienotajā Karalistē kā Džonsonu, it īpaši pēc Brexit. Mejas sākums neizskatās daudzsološs.

http://www.theguardian.com/politics/2016/jul/14/boris-johnson-life-xenophobic-gaffes?CMP=Share_AndroidApp_Facebook

Prokremliskais Deivids Milibends nemaz neizpelnījās.

Citāts: “Eiropā pastāv plaši izplatīts naidīgums pret Džonsonu, kuŗš pirms referenduma ES mērķus salīdzināja ar nāciskās Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera mērķiem.”

Ja “plaši izplatīts naidīgums” pastāv Eiropas Komisijā un izdevumā “irlv.lv”, tas nebūt nenozīmē, ka naidīgums pastāv visā Eiropā…

No visiem franču medijiem “irlv.lv” ir izvelējies tikai:

“L’Obs” – kreisais žurnāliņš, kas rēgulāri maina nosaukumus (L’Observateur politique, économique et littéraire, France Observateur, Le Nouvel Observateur, Le Nouvel Obs), nespēdams atrast savu vietu zem saules…

un “Libération” – kreisais laikraksts, sākotnēji pat galēji kreisais franču maoistu izdevums.

Izdevumam “irlv.lv” laikam ir kas radniecīgs ar šiem franču izdevumiem :)))

Savukārt “Le Monde” pievērš uzmanību jaunajam britu ministram, kuŗa uzdevums ir īstenot Brexitu. Dāvids Davis. Pirms referenduma viņš aicināja balsot par izstāšanos no ES, tomēr piedaloties nevis Džonsona, bet gan Faradža kampaņā.

A ceux qui pourraient douter de la détermination de la nouvelle première ministre britannique, Theresa May, à mener la vie dure aux Européens pendant les négociations de sortie du Royaume-Uni de l’Union européenne (UE), sa décision de nommer David Davis à la tête d’un nouveau ministère spécialement chargé du Brexit apporte un démenti cinglant.

>>> Tiem, kam varēja šaubīties par .. Mejas apņēmību padarīt dzīvi grūtu eiropiešiem .. izstāšanās sarunās, viņas lēmums iecelt Davi jaunajā speciālajā Brexita lietu ministrijā ir apdullinošs atklājums.

1994.-97.gadā viņš jau bija britu Eiropas lietu ministrs. Eiropai viņš bija “Misters Nē”. Laikam jau “Nē!” bija visbiežāk teiktais vārds attiecībā uz eirokomjauniešu vājprātīgiem priekšlikumiem.

« Une fois que les pays européens auront compris que nous resterons fermes sur le contrôle de nos frontières, ils voudront discuter, dans leur propre intérêt », écrit-il.

>>> “Tiklīdz Eiropas valstis sapratīs, ka mēs paliekam stingri attiecībā uz mūsu robežu kontroli, tās gribēs vienoties, tas ir viņu interesēs” – pauž [Davis].

Ļoti loģiski. No paša sākuma – nekādas brīvas darbaspēka kustības, tas pat nav apspriežams. Bet ja jums ir interese tirgot savas preces Anglijā, tad runāsim par preču kustību. Briti ir malači.

Savukārt “Le Figaro” raksta:

Outre son poste de chef de la diplomatie britannique, le légendaire Foreign Office, Boris Johnson sera la voix de Londres au sein Commonwealth. Cet ensemble de 53 pays, anciens territoires de l’Empire britannique, dont certains ont la reine Elisabeth comme chef d’État, est pour le Royaume-Uni un formidable outil de diffusion de sa culture et de son influence géopolitique.

>>> Papildus britu diplomātu šefa amatam Džonsons būs arī Londonas balss Britu sadraudzībā. Šīs 53 valstis, senās Britu impErijas teritōrijas, dažās no kuŗām karaliene Elizabete ir valsts galva, ir Apvienotajai Karalīstei brīnišķīgs līdzeklis savas kultūras un savas ģeopolitiskās ietekmes izplatīšanai.

Izskatās, ka britu konservatīvie degradējas tāpat, kā ASV republikāņi. Tās valstis savas ķezas pārdzīvos, bet mums tādi, mīksti sakot – dīvaini sabiedrotie var izrādīties pat bīstami.